Katram cilvēkam ir problēmas.
Problēmas ir kaut kādas grūtības, lietas, šķēršļi, kas kavē tevi sasniegt nosprausto mērķi. Visapkārt ir problēmas un grūtības, ar kurām jātiek galā katram no mums. Dažādiem cilvēkiem ir dažāds skatījums uz problēmām. Ir cilvēki, kuri domā par savām problēmām un apzinās tās, un ir otra grupa cilvēku, kuri savas problēmas pat nepamana, jo uzskata, ka to nav. Ar ko atšķiras abu grupu cilvēki? Vieniem ir vīzija, bet otriem nav. Vieni labākajā gadījumā iet uz saviem izvirzītajiem mērķiem. Ja tie ir Dieva instruēti mērķi, kas kalpo Dievam un cilvēkiem, nes labumu cilvēkiem. Viņi konkrēti iet uz saviem mērķiem, un šādiem cilvēkiem nav problēmu. Tās ir, bet viņi tās neredz, bet, ja arī redz, tad neuztver tās kā savas problēmas. Ja cilvēkam nav vīzija un mērķi, tad šādam cilvēkam ir tikai vienas vienīgas problēmas, viņam vienmēr ir grūti, viņš vienmēr sūdzas. Lūk, divu grupu cilvēki – vieniem ir vīzija, otriem tās nav. Kad nav mērķis, uz kuru tiekties, tad katra lieta šķiet liela problēma. Ja tev ir vīzija, tev problēmu nav, jo tu ej tām pāri, pārvarot un risinot tās.
Mums visiem ir jāaug, gribi to vai negribi. Arī pagānu tautas gadu tūkstošiem ir pielūgušas auglības dievus. Ir tikai viens, kurš dod auglību, un tas ir Jēzus Kristus. Viņš ir dzīvības avots, Viņā ir spēks. Kad mēs pieņemam Jēzu par savas dzīves Kungu, mūsu grēki ir piedoti, Svētais Gars iemājo mūsos. Vīzija ir spēks izaugsmei. Mums visiem ir jābūt auglīgiem. Dievs tādus mūs ir radījis. Viņš radīja cilvēkus un teica: “Augļojieties un vairojieties.” Mums ir jāvairojas, jāaudzina savs raksturs, jāpilnveido sava personība. Līdz pēdējai mūža dienai šeit virs zemes ir jāpilnveidojas. Tāda ir Dieva griba un tāds ir Viņa prāts. Mums ir jākļūst par stiprām personībām, mums ir jāpilnveidojas visās dzīves sfērās. Ja man ir kalpošana draudzē, tad man ir jāpilnveidojas savā kalpošanā. Ja es spēlēju kādu instrumentu, es pilnveidoju savas spēlēšanas prasmes. Ja es esmu vadītājs, tad pilnveidoju savas vadīšanas prasmes.
Viens ir kalpošana Dievam, kaut kas cits ir mājas grupiņas vadīšana. Mēs vedam cilvēkus pie Kristus, bet mēs darām arī kādu darbu, kas dod labumu sabiedrībai. Un Dievs grib, lai mēs savā darbā pilnveidojamies. Un cilvēki labprāt maksā par labi izdarītu darbu. Ja man izdara labu un kvalitatīvu pakalpojumu, es labprāt samaksāju pa virsu, jo esmu pateicīgs par to. Man nepatīk kaulēties, jo, ja tā ir laba lieta vai pakalpojums, nav vērts kaulēties. Labas lietas labi maksā, un es ar prieku arī maksāju par tām.
Progress nozīmē pilnveidošanos. Savs raksturs ir jāveido, jāaudzina sevī pareizas rakstura īpašības. Ja tev ir mērķis un vīzija, uz kuru tu ej, tad tev līdz mūža galam pavadīs kritiķi. Suņi ries, bet karavāna ies tālāk. Jo kritiķi ir tie cilvēki, kuri paši nekad neko nesasniedz, viņi no malas vēro citus un apskauž viņus. Ir ļoti muļķīgi sapņot par komfortablu dzīvi bez problēmām. Tā nenotiek. Ir dzīve ar problēmām, un galvenais jautājums, kuru tu vari uzdots pats sev, ir šāds – vai tev ir vīzija? Jo viss sākas un beidzas ar vīziju, draugs. Mūsu draudzes pamatā ir personīgas attiecības ar Dievu. Bet te vēl var strīdēties, kas ir pirmais – personīgas attiecības ar Dievu vai vīzija. Vai var lūgt Dievu bez vīzijas? Vai tu būtu sācis lūgt Dievu, ja tev Dievs nebūtu iedevis vīziju, kāpēc tas ir vajadzīgs? Vīzija ir garants izaugsmei.
Jāzeps bija sapņotājs, viņam bija vīzija no Dieva. Viņš bija piedzimis mammai, kas bija viņa tēva mīļotā sieva. Jāzepu pārējie brāļi izsmēja, lika pie vietas. Tas notika tāpēc, ka viņš redzēja sapni, kurā viņa brāļi, māte un tēvs klanās viņa priekšā. Rodas jautājum – kā viņš izturēja to, ka brāļi viņu pazemo un izsmej? Vēl ļaunāk – viņi gribēja Jāzepu nogalināt. Kādas nejaušības dēļ nenogalināja, bet pārdeva verdzībā. Kā Jāzeps varēja visu to izturēt? Viņš bija tēva mīļākais dēls, bet mazākais no visiem. Atbilde ir ļoti vienkārša – viņam bija vīzija, bet viņa brāļiem bija tukša galva. Kā viņš varēja izturēt šo verdzības periodu Ēģiptē? Viņam bija vīzija. Un arī tur viņa problēmas nebeidzās, viņu iekāroja Potifara sieva. Kā viņš spēja pretoties? Jāzepam bija vīzija, tāpēc viņš spēja nekrist kārdinājumā, viņš spēja celties un iet tālāk. Viņš izturēja visus apmelojumus un cietuma laiku, jo viņam bija vīzija. Pateicoties tam, ka viņš nepadevās un gāja uz savu vīziju, Dievs viņu paaugstināja, viņš kļuva par otro cilvēku aiz faraona visā Ēģiptē. Un viņš bija tas, kurš bada laikā apgādāja savus brāļus, kas viņam pāri darīja, savu tēva namu apgādāja ar pārtiku un visu nepieciešamo. Faktiski Jāzeps bija tas, bez kura Izraēls nevarētu vairoties, tas vienkārši iznīktu badā.
Jāzepam Dievs deva vīziju. Dievs to jau zināja, tas bija paredzams, ka būs šis bada laiks vairākus gadus un ka Izraēls nespēs izdzīvot. Un tieši tāpēc Viņš deva Jāzepam sapni, kuram Jāzeps sekoja, un kļuva par lielu vīru, un pabaroja savas tautas cilvēkus. Rezultātā arī mūsu, jaunās Izraēla tautas, to, kas ticam Jēzum Kristum, dzīves ir izmainītas, un tā tas ir pateicoties Jāzepa vīzijai. Jāzeps no maza zēna izauga par faktisko Ēģiptes ķēniņu. No pašas apakšas līdz pašai augšai. Vai viņam bija grūtības? Viņam bija ļoti smagas grūtības. Viņa izaugsmes garants bija viņa sapnis.
Ja mēs vēlamies augt, mums ir nepieciešama vīzija un mums vajag sekot tai. Ja mēs skatāmies uz savu dzīvi un neesam apmierināti, tad ir jāapstājas un jāpaskatās, vai mums ir vīzija. Vai tu tiešām ej uz šo vīziju, vai tu vienkārši peldi pa straumi?
Dāvids uzvarēja Goliātu. Viņam bija sapnis par plaukstošu Izraēlu, sapnis par kalpošanu Dievam, par pielūgsmi. Un viņš mierīgi uzvarēja Goliātu. Bet tajā brīdī, kad viņa kara tauta bija karā, bet viņš palika mājās un negāja savā vīzijā, viņš nevarēja uzvarēt kārdinājumu. Un tas attiecas ne tikai uz Bībeles varoņiem. Piemēram, Maķedonijas Aleksandrs, ļoti ievērojama personība, – kad viņam bija vīzija, viņš uzvarēja, iekaroja pasauli, bet, kad viņš savu vīziju pazaudēja, viņš nevarēja uzvarēt vīna pudeli. Viss ir atkarīgs ne tikai no pašas vīzijas esamības, bet no tā, vai tu ej šajā vīzijā. Ko tu dari, lai sasniegtu savus mērķus?
Kā tev šķiet, ko nozīmē būt laimīgam? Ja man ir laba veselība, esmu laimīgs, ja man ir pietiekoši daudz naudas, esmu laimīgs, ja man ir veiksmīga kalpošana, esmu laimīgs? Nē! Tas ir izkropļots priekšstats par to, ko nozīmē būt laimīgam. Cilvēks laimīgs var būt tikai tad, kad viņš ir ceļā uz saviem mērķiem, ceļā uz Dieva dotu vīziju. Tu esi laimīgs šajā procesā, ejot uz mērķi. Laimīgākie cilvēki ir tie, kuri iet uz saviem mērķiem, un visnožēlojamākie cilvēki ir tie, kuriem nav vīzijas. Un vīzijai ir jābūt tādai, kas kalpo cilvēkiem. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Arī mums draudzē ir vīzija, man ir vīzija. Šai vīzijai ir pakārtoti mērķi. Lūgšana: “Dievs, sūta atmodu Latvijā!” ir tāda izplūdusi vīzija. Jā, es sapņoju par atmodu Latvijā. Bet es precīzi zinu, ko es gribu darīt un ko mēs vēlamies tajā visā darīt, kāda ir mūsu loma Latvijas atmodā, kāda ir mūsu loma, lai Dievs varētu nākt mūsu zemē un pacelt mūsu tautu, un svētīt to.
Tāpēc lasi manu vīziju uzmanīgi, man tā vienmēr ir bijusi, iesākumā tā bija izplūdusi, bet ar laiku tā kļuva skaidra: Uzcelt mājas grupu draudzi Latvijā, kas vairosies un augļosies līdz Jēzus atnākšanai. Tas nozīmē, ka tad, kad es iešu pie Tēva debesīs, vai arī tu iesi pie sava Tēva debesīs, aiz manis un tevis paliks kalpotāji, aiz mums paliks mūsu iesāktais darbs šeit virs zemes, un draudze turpinās augt Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Vācijā, Eiropā un visā pasaulē, līdz Jēzus nāks. Šajā vīzijā ir mērķis šim gadam – 100 mājas grupiņas. Tagad ir 65, līdz gada beigām vēlētos 100. Tu nevēlētos? Un tas, vai šis mērķis tiks piepildīts, ir atkarīgs no tā, vai tu iesi savā vīzijā, vai tu iesi draudzes vīzijā, vai tā ir arī tava vīzija, ne tikai mana. Ja tā ir tava, tad ej šajā vīzijā! Tāpat ir jābūt mērķiem attiecībā uz personīgo dzīvi, kas nes labumu cilvēkiem. Mēs ļoti labi zinām, ka draudzes izaugsme nes tādu labumu valstij, kādu valsts pat nesaprot, teiksim tā – līdz galam neizprot. To, ka draudzes ietekme ir pozitīva, valsts saprot, cilvēks to saprot vairāk vai mazāk. Bet to, kādu patiesībā tā nes labumu, to cilvēki neapjēdz un ļoti maz par to runā.
Viens mūsu brālis sēž dievkalpojumā ar savu kladīti un pieraksta, viņš gatavo kursa darbu augstskolā, Vēstures fakultātē par hernhūtiešiem – brāļu draudzes atmodu, kas Latvijā darbojās 18. un 19. gs. Pateicoties šai atmodai, kuru aizsāka kristieši no Vācijas, Latvija šodien ir neatkarīga valsts, pastāv latviešu tauta un latviešu valoda. Un to visu inspirēja Dievs. Brāļu draudze bija tāda pati draudze kā mūsu draudze, arī ar izteiktu līderību, un tās locekļu skaits Latvijā un Igaunijā kopumā bija aptuveni 100 tūkstoši. Piemēram, Valmierā bija tik liela draudze, ka pilsētā nemaz nebija tik daudz iedzīvotāju, cik liela bija draudze. Luterāņu draudzes un katoļu draudzes vienkārši bija tukšas šajos rajonos, tur neviens negāja. Krogi un dzertuves tika aizvērti. Slimības mitējās, lūk, tāds laika posms ir bijis mūsu vēsturē! Pateicoties tam latviešu tauta ieguva savu pašapziņu un sāka saprast, ka viņi kaut kas ir un kaut ko var. Labklājība un tas, ka mums ir valsts, ir pateicoties Dievam un Viņa draudzei. Tāds ir reālais labums, ko mēs nesam, tāda ir mūsu vīzija. Mums ir konkrēti mērķi, kā to realizēt – celt grupiņas, un tur nu mēs katrs varam piedalīties. Āmen!
Vīzija – izaugsmes garants! Mans izaugsmes garants! Mēs visi lūdzam Dievu, vairāk vai mazāk. Ceru, ka šeit no mums nav neviens tāds, kas vispār nelūdz Dievu, bet dažs labs lūdz tikai tad, kad ūdens smeļas mutē. Bet, ja arī kāds tāds šeit ir, es ceru, ka tas mainīsies. Mēs lūdzam, bet ir cilvēki, kas lūdz vairāk, konkrētāk, pamatīgāk. Kāpēc viņi to dara? Vari būt pārliecināts – ja tu tāpat vien gribēsi palūgt vairāk Dievu, tev nekas neizdosies! Es zinu, ka mans lūgšanu laiks, Bībele un lūgšanas, vienmēr ir bijis liels un pamatīgs. Ir dažādi laika periodi, bet kopumā tas ir bijis daudz. Un tieši manas personīgās attiecības ar Dievu – daudz laika personīgās Bībeles studijās, tik daudz pierakstīts, tik daudz grāmatas esmu lasījis un tik daudz lūdzis un saucis uz Dievu –, kāpēc es esmu tik daudz to darījis? Jo tas man liek augt! Tieši caur lūgšanu kambari Svētais Gars darbojas pie manis un aug mans raksturs, es kā personība augu, kā Dieva cilvēks augu un spēju vadīt draudzi un dot to cilvēkiem. Kāpēc es tā lūdzu? Man ir vīzija, kas uzliek pienākumu to darīt. Ceļā uz šo vīziju bez lūgšanām nevaru, man ir jāpilnveidojas.
Man jau gadiem ilgi ir ieplānots katru dienu lasīt grāmatas. Man ir divas stundas dienā paredzētas grāmatas lasīšanai. Ir periodi, kad vairāk lasu, un ir periodi, kad mazāk lasu. Šobrīd ir periods, kad lasu mazāk. Bet tas ir regulāri, es daudz lasu grāmatas, un tās ir pārsvarā par līderību. Kāpēc? Es nekad mūžā nebūtu tik daudz lasījis, ja man nebūtu jāvada draudze. Un kāpēc man draudze jāvada? Jo man ir vīzija no Dieva! Un tas man liek pilnveidoties. Un es zinu to, ka esmu labs līderis, un man jau ir uzkrājusies liela pieredze. Kad es pirmo reizi sapratu, ka man jālūdz vairāk Dievs, un kad es pirmo reizi iekāpu savā Opelī un iebraucu mežā, tā bija mana pirmā garākā lūgšana. Pirms tam es pavadīju laiku ar Dievu 45 minūtes, Bībele un lūgšanas. Es gribēju atmodu, es gribēju, lai Latvija mainās, – to jau es no paša sākuma esmu gribējis, no pirmās dienas, kad Dievu iepazinu. Bet kā to izdarīt? Un tad, kad manas vīzijas aprises sāka palikt skaidrākas, jātaisa evaņģelizācijas dievkalpojumi, tad es sapratu, ka man ir vairāk jālūdz, man ir jāaug, un bez lūgšanas nekas nenotiks. Es noliku divas stundas lūgšanai. Es ļoti labi atceros šo dienu – bija pavasaris, vēl lapas nebija uzplaukušas, es iebraucu mežā, tur bija dubļains, sāku lūgt divas stundas. Nolūdzu dažas minūtes un man aptrūkās, ko lūgt, bet es biju nolēmis divas stundas to darīt. Es reāli nomocījos un domāju – ja šitā tie Dieva vīri uzvaras gūst, tad ir ļoti grūti! Es turpināju to darīt, tad sapratu, ka vajag plānu lūgšanai. Es lauzos cauri pa mežiem, purviem un stigām, lauzos pie Dieva – es biju pieņēmis tādu lēmumu un darīju tā, līdz es sāku lūgšanās piedzīvot Dievu. Un sāku saprast, kā to visu izdarīt. Tas ir kļuvis man par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Laiks ar Dievu ir audzis. Ja man nebūtu vīzija, pēc tās vienas reizes mežā, es nemūžam tur nebūtu vairs atgriezies. Toreiz divas stundas man likās kā kosmoss.
Mūsu draudzē ceturtā daļa lūdz Dievu divas stundas dienā. Citiem lūgšanu laiks ir stunda vai pusstunda. Tavs lūgšanu laiks augs atkarībā no tavas vīzijas, un bez vīzijas tas neaugs. Vīzija ir izaugsmes garants. Laimīgākie cilvēki ir tie, kuriem ir mērķi un vīzija, kuri var iet uz šo mērķi un baudīt pašu procesu, bet tas vēl nav viss. Es baudu ne tikai no procesa, bet arī no bonusiem jeb pielikumiem, kurus Dievs man dod pa ceļam. Jo Dieva apsolījumi ir skaidri – ar Viņa brūcēm tu esi dziedināts, turība un labklājība būs tavā namā. Dievs dod, un no tā var arī baudīt, tās var būt arī labas attiecības ar cilvēkiem, kuras var baudīt.
Piemēram, pirmā mana automašīna bija Opel Kadet ar 1.2 l motoriņu, braucot Siguldas kalnā, mēs gandrīz atpakaļ ripojām. Mana sieva jau pa gabalu varēja mani dzirdēt, kad es braucu no meža lūgšanām, jo viss izpūtējs bija mazos caurumiņos. Bet mums bija sava automašīna. Kāpēc man viņu vajadzēja? Tāpēc, ka es tajā laikā apkalpoju divas draudzes Limbažos un Cēsīs, un autobusi gāja reti un ne tajos laikos, kas man derēja. Turklāt uz Cēsīm es braucu divas reizes nedēļā, arī vadīt grupiņu. Šī automašīna man bija nepieciešama. Un kādā reizē, dievkalpojuma laikā piecēlās vīrs vārdā Aldis, kurš šobrīd jau ir debesīs, un teica: „Dievs man saka, ka man ir jānopērk tev mašīna.” Tā arī aizbraucām uz vietu, kur tirgo mašīnas, un Alda draudzene izvēlējās man manu pirmo auto. Tas nekas, ka viņa no automašīnām neko nesaprata. Toties man bija bonuss no Dieva. Un, laikam ejot, protams, automašīnas man ir mainījušās, arī komforta un tehnisko rādītāju ziņā. Un mana lūgšana Dievam bija, lai man nekādos apstākļos nepietrūktu degviela, ko liet mašīnā. Bija gan vienreiz tā, ka degviela izbeidzās braucot, kaut gan nauda man bija. Ieliekot neitrālajā ātrumā un ripinot, automašīna apstājās tieši benzīntankā. Nekad man nav pietrūkusi degviela, nekad! Es neskopojos, izvēloties motora tilpuma lielumu, jo man ir svarīgi, lai auto ripotu labi un pašam būtu prieks braukt. Manuprāt, tas ir bonuss, kas ir dots no Dieva. Esot ar Dievu, mums attīstās ne tikai personība, raksturs, bet arī ir finansiāli bonusiņi. Tātad Dievs dod un tu vari baudīt šo ceļu uz saviem mērķiem. Un kāpēc tas viss man ir? Pateicoties vīzijai. Bez vīzijas nebūtu pat pirmā automašīna. Kad sākām evaņģelizācijas tūres pa visu Latviju vairākas reizes, kā arī Ukrainā un Igaunijā, diez vai ar zaparožecu mēs varētu veiksmīgi izbraukāt šīs vietas. Kādā vēstulē viena sieviete man rakstīja, ka īsti Dieva vīri braucot tikai ar tramvaju. Interesanta doma. Man ir brīnišķīga komanda, labi draugi, cilvēki visapkārt. Nekad nekas tāds man nebūtu, ja man nebūtu vīzijas. Dievkalpojuma noslēgumā es vienmēr saku, ka es jūs mīlu. Bet tā tas patiešām arī ir. Kā Pāvils saka: „Es jau esmu jūs dzemdinājis.” Kā lai nemīl savus bērnus? Un tās ir pieliekamās lietas. Nekad tas viss nebūtu bez vīzijas.
Pagājušo svētdien es biju apslimis, šņurkājos, klepoju. Šodien ir pavisam labi. Dzirdēju, ka apkārt ceļo kāds jocīgs vīruss, ka slimnīcas esot pilnas ar cietušajiem. Sākumā sāk sāpēt vēders, tad kakls, tad galva, bet temperatūra nav paaugstināta, toties ir milzīgs nespēks. Pēdējās divas dienas man ļoti sāpēja galva, tā, ka gribējās tikai gulēt, un nevarēju neko padomāt. Vakar mums bija lūgšanas, bet man ļoti negribējās braukt. Lūgšanas izlaist nevar, un es aizbraucu. Pēc divu dziesmu nodziedāšanas sākām lūgt, galva vēl sāpēja. Kad kāda māsa lūdza konkrēti par mani un manu ģimeni, tici vai nē, bet galvassāpes pārgāja. Un līdz šim brīdim jūtos pilnīgi vesels. Šis vīruss mani bija mocījis gandrīz divas nedēļas, biju jau noguris no tā. Kāpēc es tagad esmu vesels? Tāpēc, ka lūgšanas ir daļa no mūsu vīzijas, stratēģijas, punktiem un mērķiem. Nebūtu vīzijas, kas zina, kā viss būtu. Droši vien gulētu slimnīcā. Bet slimnīcā es jau sen neesmu bijis un nebūšu, tikai, ja mani uz turieni aiznesīs. Tātad viss, kas mēs esam un kas mums pieder, ir atkarīgs no vīzijas esamības vai neesamības. Un no tā, vai mēs ejam savā vīzijā vai neejam.
Vai kāds ir dzirdējis par Čārlzu Lindbergu? Viņš pirmais pārlidoja Atlantijas okeānu. Lidojot pāri Amerikai un Kanādai, viņš nepārtraukti skatījās uz leju, lai avārijas gadījumā atrastu, kur nosēsties. Taču, lidojot pāri Atlantijas okeānam, viņš saprata, ka atpakaļceļa vairs nav, jo visapkārt ir ūdens. Nodedzini visus tiltus! Atpakaļceļa nav, ir tikai ceļš uz priekšu. Paziņo par saviem mērķiem, uzraksti tos uz papīra. Atklājot publiski tos citiem, tev atpakaļceļa vairs nebūs, tev jāiet tikai uz priekšu. Lasīju kādu gadījumu, kur kādam cilvēkam bija jātiek pāri sētai un viņam nekad negribējās šai sētai kāpt pāri. Viņam bija jāpārkāpj, bet tas varēja dārgi maksāt. Viņš parasti darīja tā – paņēma savu cepuri un pārmeta pāri sētai. Kad viņš cepuri bija pārmetis pāri sētai, tad viņš zināja, ka viņam ir jākāpj pāri, jo tur ir viņa cepure. Kad tu esi atklājis savus mērķus, paziņojis tos un sācis uz tiem iet, cepure ir pāri sētai un atpakaļceļa nav. Tu varēsi iet tā kā pele un zilonis, kas gāja pāri virvju tiltam, pāri aizai. Kad viņi pārgāja pāri, protams, ka zilonis sašūpoja tiltu, bet pele lielīgi teica zilonim: „Redzi, kā mēs to tiltu sašūpojām!”
Ar tevi ir Dievs. Ir vīzija no Dieva, ar tevi ir Viņš. Ej šajos mērķos, nes labumu Latvijai, cel mājas grupiņas, piedalies tajā. Arī savā personiskajā dzīvē, sabiedrības darbā – strādā, dari, pilnveidojies, visur pilnveidojies, lasi grāmatas, klausies sprediķus. Mūsu draudzē ir faktiski viss katrai tēmā, lai augtu tajā un mācītos. Dievs ir labs!
Tagad par mērķu rakstīšanu. Cik daudzi no jums ir uzrakstījuši savus mērķus uz papīra? Ir izdarīts pētījums Amerikas universitātē. 1953. gadā šajā universitātē 3% skolēnu bija konkrēti dzīves mērķi uzrakstīti uz papīra. 1975. gadā, kad bija pagājuši divdesmit divi gadi, šie 3% sasniedza vairāk nekā pārējie 97% kopā ņemot. Iedvesmojoši! Vispār 95% cilvēku nekad nav savus dzīves mērķus uzrakstījuši uz papīra. Pasaulē tikai 5% raksta šos mērķus. No tiem 5%, kas uzrakstījuši, 95% sasniedz savus mērķus. Tikai 5% nesasniedz. Ir vērts savus mērķus un vīziju likt uz papīra. Tas ir vērts! Aicinu tevi to izdarīt, ja tu vēl neesi to izdarījis. Tie, kuri ir izdarījuši, aicinu tevi arī izdarīt korekcijas šajos mērķos. Tu nevari sēdēt pie vienas stratēģijas. Atjauno, plāno un strādā. Esi laimīgs šajā procesā! Esi laimīgs šajā darbā, ej uz priekšu, jo vīzija ir izaugsmes garants. Tā formē tavu raksturu un tavu dzīvi. Nekad nav par vēlu! Nekad, nekad! Es to varu pierādīt. Mozus – vai ir ievērojamāka persona Bībelē, bez Jēzus Kristu? Nav. Mozus izveda Izraēla tautu no Ēģiptes zemes astoņdesmit gadu vecumā. Trīs ar pusi miljonus cilvēku. Tu zini, ko tas nozīmē? Latvijā ir divi miljoni cilvēku. Iedomājies – atnāca viens Mozus un teica: „Sekojiet man.” Un visi sekoja. Tu padomā, kā to vispār var izdarīt? Turklāt viņš vēl bija izraidītais no Ēģiptes zemes. Viņš atgriezās un teica – ejam! – un visi gāja līdzi. Tika galā ar visām problēmām. Ja atbrauktu viens cilvēks un teiktu: „Sekojiet man!” un visa Latvija seko viņam? Ja Mozus varēja savos astoņdesmit gados, tad tu vari arī savos gados. Vecumam, statusam nav nozīmes, jo tu vari! Tev nekas nav neiespējams.
Kālebs. Viņš izvēlējās iekarot vienu no grūtākiem apvidiem. Kāpēc? Jo tā bija zeme, par ko viņš sapņoja vēl pirms Izraēls atteicās iet apsolītajā zemē. Viņš kopā ar atkritējiem pārdzīvoja visus šos četrdesmit gadus tuksnesī. Pēc tam viņš teica: „Dod šo kalnu, šo grūtāko apgabalu.” Cik Kālebam bija gadi? Astoņdesmit pieci. Ir rakstīts, ka viņam vēl bija acis skaidras, viņš pats bija pilns spēka un prāts skaidrs. Mozum bija tieši tāpat. Viņš nebija slims, viņš bija vesels un spēcīgs vīrs, savos astoņdesmit gados. Nevis tie, kurus mēs redzam apkārt – veseli cilvēki, bet invalīdi, vīzijas nav. Uz papīra ir jāuzliek vīzija un jāsāk strādāt! Cik grūti saprotamas lietas!
Pulkvedis Sanders (Colonel Sanders). Tas ir cilvēks, kurš izdomāja fritētās vistiņas – „Kentucky fried chicken”. Šīs vistiņas viņš izdomāja astoņdesmit gadu vecumā. Uz šīs firmas logo ir virsū viņa seja. Viņš gan deviņdesmit gadu vecumā nomira, bet viņa uzņēmums turpina darboties. Lūk, cilvēks ar vīziju.
Keisijs Stengels (Casey Stengels). Kurš ir dzirdējis par beisbola komandu Yankees? Viņš astoņdesmit piecu gadu vecumā kļuva par šīs beisbola komandas menedžeri. Vecumam nav nozīmes.
Pablo Pikaso (Pablo Picasso). Viņš savas gleznas gleznoja astoņdesmit astoņu gadu vecumā. Es gan viņa gleznas negribētu mājās, jo es tās nesaprotu. Ilgi jāskatās un jādomā, kas tur ir domāts.
Tomass Edisons (Thomas Edison). Viņš izgudroja spuldzīti. Edisons izdomāja arī mimeogrāfu, astoņdesmit piecos gados.
Džons Veslijs. Dieva cilvēks, sludinātājs, mācītājs, atmodas vīrs. Viņš jāja uz sava zirga un sludināja deviņdesmit gadu vecumā. Jāt uz zirga, sludināt un turpināt līdz galam. Vīzija ir garants izaugsmei.
Noslēgumā stāstiņš pārdomām. Alpu kalnos, sportistiem vai entuziastiem, kas kāpj kalnos, vietām ir kalna mājiņas, tas ir starpposms, kur sportiski atnāk, atpūšas un pēc tam var turpināt ceļu. Kādā šādā vietā, ceļā uz augstieni, šīs kalna mājiņas īpašnieks bija ievērojis vienu lietu, kas atkārtojās katru reizi, gadu no gada. Šādā punktā, kad ierodas sportiski, kas jau pārvarējuši lielas grūtības, viņi atnāk šajā mājiņā. Tur ir kamīns, mūzika, spēlē klavieres, smaržīgs ēdiens, var ieēst zupiņu. Un vienmēr kāds no komandas, no šī bara, kas ir ieradušies, atpūšas, paēd, ceļas augšā un iet tālāk. Un ir kādi, kas saka saviem biedriem, ka viņi tālāk neies, bet pagaidīs šeit un kopā ar viņiem kāps lejā. Viņš novēroja šo lietu, ka tā vienmēr atkārtojas, precīzi vienmēr. Pēc tam, kad pārējie biedri aizgāja iekarot virsotni, tad šie palikušie vienmēr spēlēja klavieres, dziedāja, bija jautrība, prieks, un tā tas notika divas stundas. Pēc divām stundām šie cilvēki sāka skatīties uz augstieni, un pēc tam iestājās bēru atmosfēra. Šie cilvēki palika drūmi. Lūk, kā var izskaidrot to, kāpēc cilvēki kļūst drūmi – viņi ir apstājušies kāpt uz virsotni. Īslaicīgas baudas dēļ, kā Ēsavs un zupas šķīvis. Šī zupa viņam faktiski maksāja visu, viņa pirmdzimtību. Nekad nav par vēlu. Es jau tev minēju piemērus, astoņdesmit, deviņdesmit gadu vecumā var sākt visu, nevis no jauna, bet kāpt tālāk, ja tu esi palicis savā kalnu mājiņā siltumā, baudījis savus priekus, un tagad ir iestājies tas process, nepatīkamais posms, nekad nav par vēlu iet tālāk. CELIES UN EJ TĀLĀK! Virsotne joprojām ir savā vietā!
Debesu Tēvs, es lūdzu par katru draudzes „Kristus Pasaulei” cilvēku. Par katru līderi, kalpotāju, apmeklētāju. Mums, Dievs, ir vīzija no Tevis. Palīdzi mums to satvert. Ieraudzīt, satvert un virzīties tajā. Palīdzi, lai katrs atceras un uzraksta savus mērķus uz papīra. Dievs, palīdzi, lai katra mājas grupiņa plāno, raksta savus mērķus un tos realizē, un lai ir ceļā uz mērķiem. Dievs, dod, lai katrs cilvēks šajā draudzē ir plaukstošs un augošs, un ir stipra personība. Tavam godam un Tavai slavai. Lai mūsu tauta, lai latvieši, Latvijas iedzīvotāji redz, cik Tu esi liels, labs un mīlošs Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā. Dievs, svētī katru draudzes cilvēku, lai viņam ir stiprs raksturs, labklājība, veselība, itin viss. Lai katrs ir ceļā uz saviem mērķiem, ceļā uz Tavu vīziju, uz Tavu mērķi. Ceļā, laimīgs, piepildīts, Jēzus Vārdā, Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Daila Lielbārde, Elita Meirāne un Inguna Kazāka, rediģēja Ieva Našeniece
