Šodienas svētrunas tēma ir „Vīzija jeb Dieva lineāls”.
Kā jau tu pamani, tad laiks iet ātri – pirmdiena, piektdiena, svētdiena, tad atkal pirmdiena, piektdiena, svētdiena, tad atkal svētdiena, svētdiena un svētdiena. Mēs dzīvojam tādā ļoti lielā skrējienā. To arī saka Bībele.

Cilvēks ir kā dvašas pūsma, viņa dzīves laiks ir kā ēna, kas ātri pārlaižas pāri. (Psalms 144:4)

Šajā draudzē es esmu jau ļoti ilgi, no 2008. gada, sanāk 14 gadus, un šajos gados daudz kam ir iets cauri, daudz kas ir piedzīvots. Es esmu dedzīgā, karstā draudzē, šī nav viduvēja vai sekla draudze, jo šī ir vieta, kur mainās cilvēku dzīves, un šeit ir izmainījusies arī mana dzīve. Tieši esot draudzē, klausoties mācītāja svētrunas, pateicoties mācītāja kalpošanai, ir izveidojušies un nostabilizējušies mani dzīves principi, mana dzīves mēraukla, un tieši šeit ir izveidojies manas dzīves lineāls, pēc kā es mēru savu dzīvi.

Ir daudz mērinstrumentu. Medmāsa pacientam temperatūru mēra ar termometru. Saimniece virtuvē izmanto mērkrūzi, lai varētu saprast, cik daudz vajag lietot miltus vai ko citu. Meteorologi izmanto vēja mērīšanas instrumentus, gaisa spiediena mērītājus. Ir daudz un dažādas mērauklas, kā arī ir dažādi lineāli. Es domāju, kas ir tas mans lineāls, mana mēraukla, pēc kā es visu mēru un pēc kā es dzīvoju? Kā jau es teicu, šajā draudzē tas viss ir izveidojies un es zinu, ka tā ir vīzija. Tas ir tas redzējums, kas ir manā sirdī, es tajā dzīvoju un tā nav tikai kaut kāda dzirdēta tēze vai definīcija, bet tas ir mans dzīves veids, mana identitāte, mana būtība. Tas ir tas, kam es dzīvoju, tā ir mūsu draudzes vīzija. Bībelē sacīts, ka pēdējās dienās apkārt mums būs dažādi cilvēki: patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, arī tādi, kas ārēji izrāda dievbijību, bet viņi tādi nav. Arī tajos laikos, Pāvils brīdina Timoteju, ka tādi cilvēki ir un būs. Viņš teica tā: „Tu atceries vienu, seko manai mācībai, manam dzīves veidam, manam nodomam, manai ticībai, manai pacietībai, manai mīlestībai. Paliec mācībā, kuru esi mācījies un kuru esi pārliecinājies, jo tu zini, kas to tev ir mācījis. Kad tu no mazām dienā zini Svētos Rakstus, kas spēj tevi padarīt gudru.” (2. Timotejam vēstule 3:10, 14-15) Mums apkārt ir dažādi cilvēki, dažādas mērauklas. Es nevaru galvot, es nezinu par citiem, bet es zinu par savas dzīves veidu, es zinu par šo draudzi, un es zinu, kur mēs ejam. Mana dzīves mēraukla ir balstīta aicinājumā, balstīta vīzijā. Katram kristietim, arī jums, ir jautājums, kāpēc mēs šeit esam, kāpēc nākam kopā dievkalpojumos, kāpēc ejam uz mājas grupiņām, kāpēc atveram Bībeli, kāpēc ejam uz ielām sludināt evaņģēliju, kāpēc kaut ko darām un maksājam cenu? Pats, pats pirmais ir mīlestība uz Dievu! Es daru un mans motīvs, pirmām kārtām, ir tāpēc, ka es mīlu Dievu. Tas ir visaugstākais, tas ir augstākais saskarsmes punkts ar Dievu, tas ka es Viņu mīlu, un tā ir mīlestība uz Dievu. Ja tu mīli Dievu, tad praktiski ir neiespējami no Viņa atkrist. Ja tu mīli Dievu, tad tu nevari nesludināt, nekalpot, nevari nebūt dievkalpojumos. Ja tu mīli Dievu, tad tev nepastāv cits variants, tu esi draudzē, kalpošanā. Manā sirdī deg mīlestība uz Dievu, un es zinu, ka to mīlestību uz Dievu dod Dievs pats, tas ir Viņa brīnums. Viņš ieliek cilvēka sirdī mīlestību uz Viņu. Bet cits domā, ka man nav tur baigā mīlestība sirdī. Jā, Dievs pats dod, bet tu par to rūpējies. Mēs cilvēki radām priekšnosacījumu Dieva mīlestībai un tā ir jākopj, jāveido un jāaplaista. Iešanā vīzijā un sekošana tai palīdz uzturēt Dieva mīlestību tavā sirdī. Daļa cilvēku nāk pie Dieva, jo viņiem ir dažādas vajadzības – dziedināšana, apsardzība bērnam, dažādas personiskās vajadzības, citi grib lielu atmodu. Kāpēc es kalpoju Dievam? Kāpēc es daru to, ko es daru? Tāpēc, ka es mīlu Dievu, man ir slāpes pēc Dieva. Tas ir vislabākais motīvs Viņam kalpot. Viss pārējais ir pakārtots. Tad, kad cilvēks ieaicina Jēzu savā sirdī, cilvēks piedzimst no augšas, tad notiek savienojums, īssavienojums, notiek tāds milzīgi īpašs, tu tiec tā kā iegremdēts Dieva mīlestībā.

Es atceros, kā notika mana satikšanās ar Dievu. Es piedzimu no augšas, jaunpiedzimšana, 1998. gadā rudenī Liepājā, luterāņu baznīcā. Es pirms tam biju dzīvojusi ļoti traku un vētrainu dzīvi, grēcīgu dzīvi – alkohols, narkotiskās vielas, ballītes, biju iesaistījusies arī narkotisko vielu pārdošanā. Visa mana dzīve bija traka, man patika tāds traks dzīves veids, jo tas man deva adrenalīnu, bet tas līdzi man nesa tādu tukšuma sajūtu un bezjēdzību. Es studēju, dzīvoju Liepājā un iepazinos ar kristiešiem, un sāku vairāk pievērsties kristietībai, sāku par to domāt, pārdomāt lietas, kuras man šīs meitenes stāstīja. Es nonācu līdz tam brīdim, kad es sapratu, ka es gribu kļūt par kristieti. Tad es saviem tuvākajiem cilvēkiem prasīju, vai tagad es esmu Dieva bērns? Es pat gāju pie mācītāja un prasīju, vai tagad es esmu Dieva bērns, vai es varu būt tas Dieva bērns, vai es drīkstu sevi tā saukt? Es tajā laikā dzīvoju kopmītnēs un pirms gulētiešanas es ar Dievu runāju un prasīju Viņam, kā es varu zināt, vai Viņš ir mans tētis? Tad bija tāds dievkalpojums, kur bija atbraukuši no Saldus Svētās Gregora skolas, kur bija tāds mācītājs Bitāns ar saviem studentiem, tā bija kristīgās kalpošanas skola. Tajā dievkalpojumā spēlēja dziesmas, bija tāds evaņģelizācijas pasākums un, protams, bija aicinājums pie Jēzus. Es izgāju priekšā un ieaicināju Jēzu savā sirdī. To mēs darām arī šeit katru svētdienu. Es lūdzu lūgšanu, lai Jēzus ienāk manā sirdī, piedod manus grēkus, kļūsti par manas dzīves Kungu, manas dzīves vadītāju. Es ļoti raudāju, ļoti piedzīvoju Dievu. Es atceros, ka tas mācītājs, kas bija atbraucis, un viņš pienāca pie manis un teica šādus vārdus: „No šīs dienas tu Dievu vari saukt par savu Tēti.” Man tas bija kaut kas ļoti īpašs, jo šis svešais cilvēks nevarēja zināt, jo tā bija mana sirds lūgšana Dievam. No tās dienas es ļoti iemīlējos Dievā, es viņu tā iemīlēju, ar visu savu būtību. Es Bībeli vēl nebiju lasīju, bet no tā dienas es zināju, es dzīvošu svētu dzīvi, nekādi puiši, nekāds alkohols, nekādas ballītes, es zināju, ka iešu uz draudzi, meklēšu kristiešu sabiedrību, un es zināju, ka es lasīšu Bībeli, man to neviens nebija stāstījis. Dievs bija ienācis manā dzīvē, manā sirdī. Viens debesu pieskāriens, viens Dieva rokas mājiens bija izmainījis manu sirdi pilnībā. Es zināju, ka no tās dienas es esmu Dieva bērns. No tās dienas arī viss mainījās, un es līdz šai dienai ļoti mīlu Jēzu. Ir pagājuši daudzi gadi, un Dievs no pirmās dienas iedeva man sapni, iedeva man ilgas, kalpot Viņam, iedeva ilgas palīdzēt desmitiem, simtiem, daudziem cilvēkiem. No pirmās dienas, kad es piedzīvoju šo debess pieskārienu savā dzīvē, ir pagājuši 24 gadi, un es esmu ar Dievu. Ir bijuši daudzi tuksneša gadi, daudzi gadi bez gaidītā rezultāta, bet sapnis un vīzija vienmēr ir bijis, un tas mani vienmēr ir dzinis uz priekšu, tas ir bijis dzinējspēks, lai izietu cauri grūtajiem periodiem, iziet cauri grūtajiem dzīves posmiem. Tajā brīdī Dievs man iedeva sapni un vīziju. Kā to realizēt? Kā to piepildīt? Kā to izdarīt savā dzīvē? To es iemācījos šeit, šajā draudzē „Kristus Pasaulei”, pateicoties mūsu mācītāja kalpošanai.

Kā vīzija formējas, iedzīvinās mūsos? Ir vīzija, un mums kā kristiešiem ir personīgas attiecības ar Dievu un kalpošana. Es nezinu, kurš ir svarīgāks, kurš bija pirmais, vista vai ola? Šīs lietas ir mijiedarbībā. Esot regulārās, stiprās attiecībās ar Dievu, tu pārveidosies, tu transformēsies un Dievs vairāk varēs tevī ielikt Savu redzējumu, Savas domas. Arī no otras puses, jo tu vairāk transformēsies, pārveidosies, iesi vīzijā, tad tev būs spēcīgākas attiecības ar Dievu. Mums draudzē arī māca, ka darīt ne tikai reizi mēnesī, bet darīt regulāri.

Martins Luters Kings jaunākais bija pilsoņu tiesību aizstāvis, un viņš teica tādus vārdus: „Cilvēku īstenā mēraukla redzama nevis pozīcijā, ko viņš ieņem miera laikos, bet nelokāmība, kādu viņš parāda izaicinājuma brīžos. Neatlaidība saistīta nevis ar vienreizēju darbību, bet ar regulāru principu ievērošanu.” Solīti pa solītim, katru dienu mēs regulāri meklējam Dievu, mēs kalpojam. Katru dienu personīgas attiecības ar Dievu. Tas ir kā piliens pie piliena. Pat ūdens pilieni sagrauž klintis. Piliens pie piliena, nedēļā tās man ir 11 stundas, ko es pavadu personīgās attiecībās ar Dievu, mēnesī tās jau ir 44 stundas, gadā jau tās ir 528 stundas. Kalpot, evaņģelizēt, soli pa solim un tādā veidā tu iedzīvini to Dieva vīziju un redzējumu arvien spēcīgāk un stiprāk savā saprašanā, skatījumā uz lietām, savā būtībā. Iet laiks un nav tā, ka tu šodien pamodies un tev ir vīzija.

[..] “Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana.” (Marka evaņģēlijs 4:26-27)

Dieva sapnis paveic brīnumus. Dieva sapnis maina. Mazās darbības ir ārkārtīgi svarīgas, lai iedzīvinātu vīziju.

Ir tāds mācītājs, sludinātājs no Ukrainas, Kijevas, Sergejs Šidlovskis, un es lasīju viņa pārdomas par dzīvi, ka arī viņam ir vīzija no Dieva. Es jums arī nolasīšu, ko viņš saka par savu vīziju, kā viņam tas ir, varbūt tāds pārlieku emocionāls, neordinārs veids, kā aprakstīt vīziju, bet, manuprāt, tāds spilgts un uzskatāms. Sergejs Šidlovskis pats ir starpkonfesionālās kustības „Dieva meklētāji” dibinātājs, vadītājs. Viņš māca cilvēkiem, kā meklēt Dievu, kā lūgt Viņu, kā veidot attiecības ar Dievu. daudziem visā pasaulē ir mainījušās attiecības ar Dievu un arī dzīve izmainījusies, pateicoties viņa kalpošanai. Viņš to saņēma no Dieva lūgšanu kambarī, viņš saņēma no Dieva, to kas viņam ir jādara, kas ir viņa aicinājums. Viņš saka: „Manā priekšā uzpeld tas, ko varu iemantot, tas kāds varu kļūt, un manī sāk trakot vulkāns, tāpēc ka mans sapnis atrodas tieši manā acu priekšā. Manī mostas tādas slāpes to iegūt, ka es pārstāju sevi fiziski kontrolēt, tāpēc mēdzu kliegt, raudāt un tik stipri lūgt Dievu, lai Viņš dara Savu darbu manī, ka no piepūles man sāk sāpēt muskuļi un izspiežas sviedri, un pēc kāda laika es burtiski nokrītu pagurumā.” Kad viņš ar visu savu spēku un emocijām stāstīja, cik ļoti viņš saspringst, cik ļoti viņš meklē Dievu un cik ļoti svarīgi ir meklēt Dievu. Cilvēki brīnījās, ko viņš tur ņemas, kāpēc katru dienu stundām jālūdz Dievs. Viņš iedvesmoja cilvēkus maksāt cenu. Viņš skraidīja pa skatuvi, un cilvēki domāja, kāpēc tik ļoti rauties, kāpēc jāraujas. Daži arī pieņēma izaicinājumu un mēģināja atdarināt Sergeju Šidlovski, bet viņi pēc kāda laika apdzisa. Viņš jutās nesaprasts. Viņš prasīja Dievam, kas ir par lietu, ko viņš darot nepareizi. Vieni nesaprot, vieni atdziest vai salūzt. Viņš no Dieva saprata – sapnis, redzējums, kas ir katram cilvēkam, tas nosaka katra cilvēka virzienu un pārvietošanās ātrumu. Sapnis nosaka cenas lielumu, to, ko tu esi gatavs samaksāt. Tavs sapnis, tavs redzējums nosaka to cenas lielumu, ko tu vispār esi gatavs maksāt, lai materializētu vēlamo. Tas ir tas, cik liels būs tavs sapnis, cik liela būs tava vīzija, cik stipra būs tava vīzija. Tas noteiks tavu pārvietošanās ātrumu un to, cik tu esi gatavs investēt un cik daudz tu esi gatavs ieguldīt Dieva darbā.

Mēs zinām mūsu draudzes vīziju. Mūsu draudzes vīzijas pamatā ir Mateja evaņģēlija 28:19 rakstvieta.

„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu. Mūsu vīzija ir iepazīstināt katru Latvijas iedzīvotāju, katru cilvēku ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un visā pasaulē ar Dievu, lietojot G12 principu. Tās ir grupiņas, tas, ko mēs darām. Mēs ticam, tas ir no mūsu mājas lapas par vīziju. Ja Dievs vienu cilvēku individuāli dara brīvu, tad tas var notikt arī ar ģimeni, tas var notikt ar ģimenēm, tas var notikt ar pilsētām, un tas var notikt ar visu Latviju kopumā. Šī te vīzija, tas, ko mēs darām, mēs ticam, ka mēs varam ienest radikālas izmaiņas visā sabiedrībā, ka mēs varam ienest reālu Dieva svētību valstī, ka mēs varam izdarīt to, ka mēs dzīvojam labklājībā, brīvībā un neatkarībā.

Un tā ir mūsu vīzija, ka cietumi tukšojas, dzertuves aizveras un ir tukšas. Mēs ticam, ka  Dievs mainīs cilvēku dzīves caur mums, kad mēs ejam pie cilvēkiem. Dievs mainīs cilvēku dzīves, vērtību skalu, pateicoties tam, ka mēs ejam, kalpojam un strādājam, jo vienreiz 18. gadsimtā tas ir noticis, kad Brāļu draudzes šeit darbojās un bija sociāla, ekonomiska atmoda un, ja tas ir iespējams vienreiz, tad tas būs iespējams vēl un vēl. Mēs esam draudze, kurai ir šāda vīzija, un uz to mēs arī ejam. Mums ir mērķi, stratēģija, kā tos sasniegt. Tev ir jāzina viena svarīga lieta, ka tu esi daļa no šīs vīzijas. Katram, kuram ir kaut vismazākā kalpošana, ir vieta mūsu lielajā vīzijā. Tev ir jāapzinās savs nozīmīgums un jāredz vieta šajā vīzijā. Es varu izlasīt šo vīziju, bet šai vīzijai ir jākļūst arī tavai vīzijai.

Agrāk, kad mācītājs teica, ka sevī iekšā ir jādabū vīzija, tad es vispār nesapratu, kā tas notiek. Es visiem spēkiem mēģināju iztēloties, zīmēt savā acu priekšā. Pats galvenais – solīti pa solītim turpināt darīt to, ko mācīja. Man tas bija – vadīt grupiņu, lūgt Dievu, doties evaņģelizēt, tas, ko es varēju darīt un es darīju. Es sapratu, ka es vēlos iet visur, kur dodas draudze, tur, kur ir tā Dieva godība. Šis, ka es nolēmu doties līdzi draudzei, tas arī manī vēl vairāk iedzīvināja šo redzējumu. Man tikko, kā es ienācu draudzē, mācītājs mācīja, ka vajag ieraudzīt savu līderu komandu, ka tev ir daudz grupiņu, tas viss bija jāredz un jāvizualizē. Mums agrāk Zinātņu akadēmijā bija darba sapulces ar mācītāju pie tādiem baltiem galdiem, un es arī savās lūgšanās vizualizēju, ka man arī ar savu komandu būs tieši tāpat, ka mēs arī sēdēsim pie baltiem galdiem. Man šo visu gribējās, bet es tam līdz galam neticēju. Bet es gāju un darīju, un cīnījos, jo sapratu, ka darot es tāpat to kādreiz iegūšu. Daudzas lietas jau ir piepildījušās, protams, vēl nav tas kvēlākais, bet līderu grupiņa, cilvēki man ir. Kad tu pats ej, dari, cīnies, maksā cenu, pieļauj kļūdas, dodies līdzi godības mākonim, tad Dievs ir uzticams un tevi svētī.  Man šobrīd pašai ir brīnišķīgi cilvēki, kuri uzņemas atbildību, kalpo un dara. Toreiz man ar savu prātu tas likās vispār nereāli. Jo lielāka vīzija, jo vairāk gatavi mēs esam izmaiņām, jo vairāk mēs transformējamies. Mums rodas raksturs, domāšana, uzvedība, mēs pamazām pārtopam par jaunu radījumu, Dievs mūs tranformē, Dievs visu dara jaunu, ja tu viņam seko.

Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums. (Galatiešiem vēstule 6:15)

Cik liels ir tavs, mans, mūsu sapnis, tā ir noteicošā loma mūsu dzīvē, jo liels sapnis ietekmē tavu zemapziņu. Smadzenes dot komandu mūsu organismam, domas ietekmē mūsu miesu. Piemēram, tu esi šodien nobriedis atpūsties un neko nedarīt, un negaidīti tevi izsauc uz darbu, un tev ir ļoti grūti sakopot spēkus, jo mēs neesam tā noskaņoti. Domas par atpūtu ir devušas komandu visam organismam atpūsties. Tāpat arī notiek, ja mums ir lieli mērķi, liela vīzija, viss organisms ieņem tādu kā kaujas gatavības stāvokli. Tad, kad tev ir liels sapnis, tad tu zemapziņā saproti, ka, turpinot iet un skriet iepriekšējā tempā, tu šīs dzīves laikā neko nesasniegsi, jo dzīve ir pārāk īsa. Tāpēc tikko kā tu pamosties, tu sakopo spēkus un raujies uz priekšu. Ja tev ir niecīgs sapnis, tad tu atslābsti un kusties lēnām, domādams, ka vēl jau ir daudz laika, visu paspēšu. Svarīgi, ko mēs liekam iekšā savā zemapziņā. Reizēm mēs dzirdam, ka māmiņas spēj pacelt smagas mašīnas, lai izglābtu savus bērnus. Vienkārši tev ir dota komanda no smadzenēm, ka tev ir jāpaveic neizdarāmais. Mūsu vīzijas centrā ir grupiņas, evaņģelizācija, grupiņu celšana. Mūsu draudze atšķiras ar to, ka mums ir ļoti spēcīgs redzējums, vīzija. Cilvēki no puikām un meitenēm kļūst par Dieva vīriem un sievām, tādiem, kas paveic lielas lietas Dieva spēkā. Mēs kopā esam paveikuši ļoti daudz lietu, mēs esam Dieva armija. Aklais Bartimejs tika dziedināts, un viņš zināja, kur iet. Tad, kad tu satver vīziju, tu kļūsti redzīgs. Ja kristietis nav īsti satvēris vīziju, tad kristietība šķiet pliekana un bezkrāsaina. Dievs Ābrahāmam teica, lai viņš iet ārā un skaita zvaigznes, Ābrahams zināja, kur viņš iet, jo viņš bija kļuvis redzīgs. Ja kristietim nav vīzijas, tad viņš nemaz nesaprot, kāpēc viņam apmeklēt katru dievkalpojumu, kāpēc slavēt, kam īsti vajag būt katrā mājas grupiņā, kāpēc jāpaliek strādāt Latvijā, tad īsti nav tādas noturības, un ienāk galvā ideja, ka kādreiz jau kaut ko arī var nedarīt, atslābt. Paldies Dievam, ka mums grupiņās ir konkrēti mērķi, kuri mums jāpaveic, un ka mēs kopā ejam konkrētā vīzijā.

Ja atskatos, kā mēs esam gājuši, tie nav tikai vārdi, bet arī darbi un konkrēts rezultāts. Es vēlos tev izlasīt pāris posmus no mūsu draudzes sākuma līdz šim brīdim un parādīt, kā mēs esam auguši. 2010. gadā mums bija 37 atvērtās mājas grupiņas un 7 līderu grupas. Tātad 2010. gadā kopā bija 44 grupas. 2017. gada beigās mums bija 76 atvērtās mājas grupas un 12 līderu grupas. Kopā 88 grupas. Pagāja 7 gadi un mēs bijām dubultojušies. Šobrīd ir pagājuši 4 gadi un mums ir 116 atvērtās grupiņas, 9 līderu grupas plus vēl 54 online grupas. Kopā ir 179 grupas. Mēs esam auguši, neskatoties ne uz to, kas bija mūsu ceļā, Dievs ir ar mums! Tieši tu esi pielicis savu roku, tu esi daļa no šīs vīzijas. Grupiņa ir tava komanda, un tā ir vieta, kur tu tiec atbalstīts, un ja tava vīzija ir pabalējusi, tad tā tiks salikta atpakaļ.

Vai tu esi aizdomājies, kāpēc gājputni rudenī lido tieši kāsī? Pētījumi rāda, ka katrs putns ar savu spāru vēzienu, kad vēzē spārnus, ar to gaisa plūsmu paceļ aizmugurējo. Tas nozīmē, ka viņi paceļ viens otru. Tā enerģija un ticība, kas ir tev, tā paceļ tavu grupas cilvēku. Dievs mūs ir radījis vienotībai. Dievs tevi ir ielicis grupiņā, lai tu palīdzētu un tev palīdzētu, citādāk nav iespējams. Vienotība ģenerē un rada spēku. Vīzija liek domāt plašāk, dziļāk, ieraudzīt neiespējamo par iespējamu. Tāpēc nedomā mazās kategorijās, neprasi pārāk maz. Piespied sevi domāt un ieraudzīt neiespējamo.

2. Ķēniņa 4. nodaļā bija tāda situācija, ka pravietis bija nomiris. Viņa sievai bija palikuši parādi un Viņa lūdz Elīsu, lai tas palīdz, jo nāca parādu piedzinējs un gribēja paņemt viņas bērnus par vergiem. Elīsa teica, lai viņa ejot un aizņemoties traukus no citiem cilvēkiem un neprasa pārāk maz, lai ņem daudz. Tad, kad viņa to izdarīja, tad sāka liet eļļu, un kad visi trauki bija pilni, tad eļļa apstājas plūst. Viņa dabūja tik, cik bija pati sarūpējusi trauku. Mūsu darbi, mūsu soļi, rīcība, ko mēs speram, ir atkarīga no mūsu redzējuma un vīzijas. Tu dabūsi tik, cik tu ticēsi un tik, cik tu redzēsi. Ja mans redzējums, ticība būs sekli, tad arī tādi būs mūsu darbi. Es neprasīšu daudz, paņemšu vienu trauku. Savukārt, ja tie būs lieli un vareni, tad tādi būs mani un manu sekotāju rezultāti.

Viens ierēdnis par Vinstonu Čerčilu ir izteicies tā: “Ja jūs darāt kaut ko lielu, jūs piesaistāt lielus cilvēkus, bet ja jūs darāt kaut ko nenozīmīgu, tad jūs piesaistāt nenozīmīgus cilvēkus.” Es varētu paturpināt, ka tad jūs piesaistāt nenozīmīgus apstākļus un nenozīmīgas iespējas. Efektīva, liela vīzija piesaista uzvaru, piesaista uzvarētājus. Pārāk bieži cilvēki ierobežo savu potenciālu, domājot mazās kategorijās un baidoties riskēt. Ja cilvēks nevēlās riskēt, viņš nevar pieaugt.

Mēs visi esam dzirdējuši par lielu Dieva vīru Reinhardu Bonki. Viņš aizgāja mūžībā 2019. gadā, viņam bija 79 gadi. Viņš pa Āfriku veidoja milzīgus kruseidus un Kristum pieveda 77 miljonus dvēseļu. Viņš teica, ka Dievs viņam sapnī vairākas reizes bija rādījis savu vīziju. Viņš sapnī bija redzējis Āfrikas karti, kura ir noklāta ar asinīm. No sākuma viņam šķita, ka notiks komunistiskā revolūcija, beigās viņš saprata, ka tās bija Jēzus Kristus asinis pār Āfriku. Viņš saprata, ka Āfrika tiks glābta un ka tieši viņš ir tas, kuru Dievs aicina. Pēc kāda laika viņš arī uzsāka šo kalpošanu, un mēs joprojām video varam skatīties par grandioziem dievkalpojumiem, kur katrā Jēzu pieņem miljons vai pusotrs miljons cilvēku. Lūk, viņš to satvēra un par viņu vietējie mācītāji teica – da tu ko, tādu zāli īrēt. Pirmie dievkalpojumi, kad viņš nebija tik liels kalpotājs, vietējie mācītāji bija skeptiski, neticēja, teica – nu, Reinhard, nu beidz, es 40 cilvēkus knapi savācu, te gadiem kalpojot, tu tagad noīrē zāli un būs 800 cilvēku, vai cik tev tur tie cilvēki, – nebija viņiem blakus atbalsta. Mums tā var būt, ka par tavu vīziju varbūt pasmaida un nav varbūt visiem tā ticība, ja Dievs to ir ielicis, ja Dievs to ir pateicis, nekas nevarēs tevi apstādināt. Un Bonke teica: “Es ēdu vai dzeru, vai esmu nomodā, vai esmu aizmidzis, vīzija, šis redzējums vienmēr ir klātesošs, tas mani vienmēr pavada, tas nekad mani nepamet.” Un ir pagājuši daudzi gadi no 70. gadiem, un viņš jau ir mūžībā, bet Dievs apsolīja un izdarīja, 77 miljoni ir glābti, pievesti pie Jēzus.

Tā kā nedomājam sekli, vīzija ietver sevī domāšanu, ticību neiespējamām lietām, tas atraisa arī papildus enerģiju. Katru reizi, kad tu savam uzdevumam noņem nost neiespējamā birku, tu vienkārši paņem nost, tas ir iespējams, kad tu saki sev, kad tu paaugstini savu potenciālu, savas spējas, ko darīt, un tu no vidēja līmeņa pacelies uz augstāku līmeni, nevis, ka tu saki es to nevaru, tas nesanāks, tam tur talants ir, tas tur varēs, bet es, nē, tas nav mans, bet tad, kad tu noņem nost šo birku, tu zini, ka tavs potenciāls tiek atraisīts, un tu no vidējā līmeņa tiek pacelts augstākā līmenī. Un tavs potenciāls – tā ir milzīga vērtība. Gan jau esat lasījuši Džonu Maksvelu, liels motivators, viņš saka: “Neatklāts potenciāls – tā ir īsta traģēdija.” Tātad ir svarīgi, ka mēs ļaujam Dievam, sekojot vīzijai, atraisīt tavu potenciālu. Darot lietas, kas liekas neiespējami, vīzija dod tev spēku, vīzija dod spēku celt grupiņas, arī evaņģelizēt, celt un arī uzcelt. Mēs liela daļa ejam uz ielām, evaņģelizējam, stāstām cilvēkiem, arī tagad bija pusotrs mēnesis, mēs bijām ļoti daudz ielās, daudzi maksāja cenu, lietus vai vējš, vai karstums, vai aukstums, mēs tur bijām, mēs to darījām, un daudzi sēž internetā, aicina cilvēkus uz neformālajiem pasākumiem, aicina uz dievkalpojumiem, vienreiz, otrreiz, desmitreiz, gadi paiet un viņš tik atsaka, tu tikai aicini un aicini. Kas tad dod to spēku to izdarīt? Tas ir tas, ka mums ir vīzija. Un kad Jēzus runāja ar saviem mācekļiem, tad viņi negribēja, lai viņš iet projām un viņi gauži lūdza, lai Jēzus pie viņiem paliek: “paliec pie mums, jo vakars metas un nakts ir tuvu”. Un arī mums ir spēks gauži lūgt, gan pār viņiem gauži lūgt, gan uzrunājot cilvēkus, tā uzrunāt, ka draudze aug, un ka mēs varam viņus atvest.

Mēs cīnāmies viens par otru, aprūpējam cilvēkus, es zinu grupas, kur kāds ir aizgājis neceļos, sagrēkojis, ziepes savārījis, un visa grupiņa iestājas, visa grupiņa lūdz par viņu, visa grupiņa paņem gavēni, cīnās, lai šis cilvēks neaiziet pazušanā. To visu dara vīzija. Mēs nevaram to nedarīt, jo iekšā deg tā uguns, tā ir nepārvarama uguns, tu nevari nedarīt. Zinu vienu cilvēku no mūsu vidus, kurš arī ienāca draudzē, bija tāds cilvēks, kam nepatika citi cilvēki, traucēja, varbūt kaitināja, turējās no cilvēkiem pa gabalu, un, zini, ir aicinājums, Dievs aicināja, Dievs liek sirdī vīziju, ka jākalpo, un tas sāk degt. Un viņa mēģināja iet uz ielas evaņģelizēt, un ka tās bailes un nepatika pret cilvēkiem jāuzvar. Gāja uz ielām apmēram pusgadu divas trīs reizes nedēļā, nevarēja nevienu uzrunāt, raudāja, gāja mājās un raudāja, bet viņa saprata, ka vīzija deg sirdī: man tas ir jāizdara, man ir jātiek galā ar tām bailēm, man ir jāizdara tas, jo Dieva aicinājums ir neatceļams. Un šobrīd viņa evaņģelizē, viņa ceļ grupiņu, viņa kalpo draudzē, viss ir izcīnīts, tas prasīja kaut ko no cilvēka. Un ja iekšēji nebūtu tas lielais redzējums, to, ka es gribu kalpot cilvēkiem, es gribu savu grupiņu uzcelt, nekad. Nu kurš ies uz ielām pusgadu, vienkārši raudādams pie cilvēkiem, pusgadu? Tur vajag kaut ko vairāk, jo tas nav normāli. Vīzija attīsta tādu lietu kā izturību, neatlaidību, tā ir ļoti svarīga rakstura īpašība, ka nepadoties, neļaut sevi salauzt, un vīzija dod spēku, attur no padošanās. Krievu rakstnieks Solžeņicins ir teicis tādus vārdus: “Vissvarīgākais nav iegūt labklājību, kā cilvēki paraduši domāt un uzskatīt, bet gan kļūt stipram dvēselē.” Kļūt stipram, kļūt nelokāmam ar stingru raksturu. Un kad tu sāc domāt par neiespējamā iespējamību, tu sāksi noticēt tam, ko tu dari, un tas tev piešķir papildus enerģiju, tas tevi attur no padošanās. Tie, kas gūst panākumus, viņi domā – es varu, man sanāks, man izdosies, – mēs neesam redzējuši veiksmīgus cilvēkus, kuri patstāvīgi negatīvi noskaņoti.

Bet ne vien par to mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību. (Romiešiem vēstule 5:3)

Izturība, neatlaidība – tas ir tas, kas ir vajadzīgs tiem cilvēkiem, kas vēlas sasniegt, kas iet uz mērķiem, kam ir redzējums. Mēs esam tie, kas nelokāmi gaida, mēs esam izturīgi, neatlaidīgi, izturamies drosmīgi un mierīgi.

Kad skatāmies Bībelē, par vēstures pirmajiem kristiešiem runājot, Jēzus runāja par gaidāmajām vajāšanām, Jēzus neapsolīja vieglu kristietību, Jēzus nav solījis vieglu dzīvi, ka viss būs ļoti, ļoti viegli. Jēzus saviem sekotājiem vienmēr norāda, ka tu izvēlies šauro ceļu, tas nav vieglākais ceļš, tur būs ciešanas, tur būs grūtības, tā kā viņš brīdināja, pirms cilvēki viņam sāka sekot. Tajā laikā pirmajiem kristiešiem ļoti smagi gāja, par viņu ticību viņus tiesāja sinagogās, viņus tur sita, šaustīja un bija lielas vajāšanas, viņus arī nogalināja, ticību Jēzum nevarēja pieņemt, bet tas redzējums, un tā apziņa, kas viņiem bija iekšā, viņi zināja, uz kurieni viņi iet, viņi zināja, ka viņiem ir Kristus, viņi zināja, ka viņiem ir jāsludina, viņi zināja, ka viņiem jāpalīdz cilvēkiem, viņam jāiedzīvina šis redzējums visā sabiedrībā, tas viņus dzina uz priekšu, tas viņam neļāva padoties. Un tur, tajā laikā Romas impērijā, bija nodevēji, kas ziņoja par saviem ģimenes locekļiem, ja kāds bija pievērsies Kristum, viņi ziņoja Sinedrijā, un šie kristieši bija apcietināti, mocīti, spīdzināti, taču tas redzējums deva viņiem spēku nenobīties no cilvēkiem, nenobīties no apstākļiem, bet sekot Dievam un izdarīt. Jo nodevība no vistuvākā cilvēka ir patiesībā ir ļoti briesmīgi, un cilvēki var salūzt, un mums arī tā var būt, mēs ejam, mēs esam pilni apņēmības, mēs  celsim grupiņu, mēs iesim uz draudzi, mēs visu darīsim, un kaut kas notiek, varbūt slimība, varbūt nodevība, varbūt kaut kas uzbrūk, kas tevi grib izšaubīt. Un es lasīju, ka nacistiskajā Vācijā bija viens tāds cilvēks, viņš bija arestēts, viņš bija brīvības cīnītājs, un viņš stingri, nelokāmi izturēja visu cietuma laiku un spīdzināšanas izturēja, un viņu atbrīvoja, un viņa gars nebija salauzts, viņš bija izgājis visam tam cauri, taču drīz pēc tam viņš izdarīja pašnāvību, un tas daudzus izbrīnīja, pārsteidza, bet cilvēki, kas viņu labi pazina, zināja iemeslu, izrādās, ka viņu bija nodevis viņu paša dēls. Nodevība viņu salauza, tā kā to nespēja izdarīt ienaidnieks. Lūk, ir lietas, kas grib mūs salauzt, bet tev ir vīzija, tu ej uz priekšu, ja tu mīli Dievu, tas neizdosies, tam nav spēka, nav varas pār tevi. Ja mums ir Dievs, mums ir draudze, un šajā draudzē ar šiem apgriezieniem un šo tempu, šo redzējumu, šo struktūru, to mīlestības plūsmu, kas šeit ir, tas vispār nav iespējams, ja tu esi vidiņā, ja seko tam godības mākonim.

Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. (Mateja evaņģēlijs 8:2-3)

Spitālība ir sava veida pakāpeniska miršana, kuras laikā ķermenis atmirst centimetru pēc centimetra. Tajā laikā spitālīgo fiziskais stāvoklis bija ļoti traks, bija briesmīgs, vēl vairāk to visu pastiprināja fakts, ka spitālīgos tajā laikā izstūma pilnīgi no sabiedrības. Lasīju, ka viduslaikos, ja kāds cilvēks saslima ar spitālību, viņu paaicināja uz baznīcu, par viņu nolasīja bēru misi, noturēja dievkalpojumu, viņš bija miris. Un šis spitālīgais nebija noticējis, un viņš nāca pie Jēzus, viņš metās Viņa priekšā, viņš redzēja, ka viņš ir dziedināts, un vienalga, ko tā sabiedrība, ko teiks farizeji, vienalga, kādi likumi tajā laikā, vienalga, viņš redzēja, ka viņš ir dziedināts, viņam ir redzējums, viņam ir vīzija, spēcīga pārliecība, ka tas, ko viņš dara, ka tas, kam viņš tic, pie kā viņš nāk, un tas ir Jēzus, tas viņu dziedinās. Viņš aizgāja mājās vesels, aizgāja mājās dziedināts.

Apkārt mums ir ļaunums, mēs esam sastapušies arī šajos gados ļaunām lietām gan no valdības puses, gan no mūsu līdzcilvēku puses, viss, kas saistās ar tiem ierobežojumiem un visām lietām, un obligātām vakcinācijām, mēs esam smagām lietām gājuši cauri. Un kad skatāmies Bībelē, daudziem Dieva cilvēkiem ir gājis grūti, ir bijušas nodevības, ir bijušas visādas trakas lietas, bet viņi ir izturējuši. Svarīgi ir salūzt nevis apstākļu priekšā, bet salūzt Dieva priekšā. Un tad kad tev ir liela vīzija, tev ir redzējums, tad tevi nekas neapstādinās. Tu iesi pie Dieva, tu nesalūzīsi apstākļu priekšā. Ja mēs vēlamies augt, ja tu vēlies augt, tad ir nepieciešams liels redzējums, liela vīzija. Ja tu skaties uz savu dzīvi un tu neesi apmierināts ar to, ko tu tajā redzi, tad iespējams ir jāapstājas, jāapskatās, vai tev ir vīzija, un cik liela ir tā vīzija, kas tevi dzen uz priekšu. Jāizmeklē sirds, vai tiešām šī draudzes vīzija ir mana vīzija. Un joprojām Dievs glābj, joprojām Dievam ir liels aicinājums priekš tavas dzīves, tieši tev. Joprojām mēs ticam par tūkstoš cilvēkiem klātienē, joprojām fokusējamies uz dvēseļu glābšanu, joprojām Dievs ir dzīvs, joprojām Viņš dedzina uguni tavā dzīvē, joprojām Viņam ir aicinājums tieši priekš tevis, joprojām ir liela vīzija tev, lai realizētu savu potenciālu un daudzus izglābtu. Uzdrošinies ticēt, uzdrošinies redzēt, ka tu esi dvēseļu glābējs, ka caur tevi mainās cilvēku dzīves un vienalga, ko tu savā galvā domā, man ir bērni, man ir vecums, man nav tādi apstākļi, man ir slinkums, Dievam ir priekš tevis liels aicinājums, liela vīzija! Atsaucies tam, tu redzēsi tādas lietas, kas tev pat sapņos nav radījušās!

Mēs esam Dieva tauta, tu esi daļa no Dieva tautas.

Tai pa priekšu iet iznīcinātāja uguns, un tai seko visu sadedzinātāja liesma. [..] izvairīties un glābties no tās nevienam nav iespējams. [..] Viņi drāžas pāri augstajiem kalniem kā rati rīb, viņi švirkst kā uguns liesmas salmos, kā varena tauta, kas bruņojusies cīņai. Viņu priekšā šausmīgas bailes pārņem tautas un visu ļaužu sejas nobāl. Kā varoņi trauksmē viņi skrien uz priekšu, kā cīņās norūdīti karavīri viņi kāpj pāri mūriem, katrs dodas tieši uz priekšu, nenovērsdamies no savas tekas. Viņi netraucē cits citu, ikviens ietur savu vietu; viņi pārvar visus pret viņiem uzceltos šķēršļus, un ne ar ko nav aizturami. (Joēla grāmata 2:3-8)

Tas ir par tevi, tas ir par mums, tas ir par visiem kopā! Mēs to varam, un mums tas izdosies! Lai Dievs tevi svētī!

Sandijas Dukātes sprediķi “Vīzija jeb Dieva lineāls” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija