Kad Mozus satikās ar Dievu, 
viņš satikās ar Viņu ugunī. Viņš redzēja parādību, ka ērkšķu krūms deg un nesadeg. Dievs runāja uz Mozu no uguns liesmām. Kad Mozus kāpa kalnā satikties ar Dievu, Dievs atklājās Israēlam kā uguns. Un manā Bībelē ir rakstīts, ka Viņš dara savus sulaiņus par uguns liesmām.
„Par eņģeļiem Viņš saka: kas Savus eņģeļus dara par vējiem un Savus sulaiņus par uguns liesmām.” (Ebrejiem 1:7)
Sulainis ir kalps. Dievs lieto eņģeļus – Viņš izsūta, lai tie kalpotu svētajiem. Vai tu uzskati sevi par Dieva kalpu? Vai tu kalpo Viņam vai sev? Bībelē ir teikts, ka Viņš dara savus sulaiņus par uguns liesmām.
„Es skatījos tālāk un redzēju, ka nolika krēslus un tajos apsēdās cienīgs sirmgalvis; tam drēbes bija baltas kā sniegs un galvas mati kā tīra vilna; viņa tronis bija no uguns liesmām, un tam bija riteņi, kas gailēja kvēlojošās ugunīs. No viņa izplūda uguns liesmas, un tūkstošu tūkstoši kalpoja viņam, un desmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši stāvēja pakalpot gatavi viņa priekšā. Iesākās tiesa, tiesas locekļi nosēdās un atvēra grāmatas.” (Daniela 7:9-10)
Šeit rakstīts, ka Daniels redzēja Dieva godību. No Viņa izplūda uguns liesmas, un Viņa tronis bija no uguns liesmām. Dievs ir uguns. Mēs dziedājām dziesmu „Svētais”. Zini, ne tikai Dievs ir svēts! Bībele saka, ka Viņš ir vienīgais Svētais, bet caur Jēzus upuri Dievs arī mūs ir darījis svētus. Tātad šī Dieva īpašība piemīt arī mums – mēs esam svēti. Tu to zināji? Tu esi svēts. Vārds svēts nozīmē nodalīts Dievam – ideāls, perfekts, bez vainas. Kaut arī mēs savā miesā manām citus likumus, redzam savā miesā, savā dzīvē citas nepilnības, taču caur Jēzus upuri mēs esam jauns radījums, cits cilvēks – svēts. Visi tie, kuri ir piedzimuši no augšas, kuros mājo Svētais Gars, kuri ir pieņēmuši Jēzu par savu Glābēju un dzīvo Viņa gribā, ir svēta tauta, svēti cilvēki – tīri un nevainojami. Dievs skatās uz tevi kā uz svētu caur Jēzus upuri. Un tu esi svēts! Tu esi svēts, nevainīgs un nevainojams! Un nekādām apsūdzībām nav nekādas varas pār tevi. Kaut arī miesā ir nepilnības, taču tu centies un tiecies pēc pilnības, un garā tu esi svēts. Jauns radījums!
Tātad, kad svētais aizskar, tu kļūsti svēts. Kad uguns tevi aizskar, tu kļūsti uguns. Bībelē ir teikts, ka Dievs ir rijēja uguns. Dievs ir Uguns. Kad Dievs kā uguns tevi aizskar, tu kļūsti uguns. Kad Mozus sastapās pie degošā ērkšķu krūma ar Dievu Uguni, viņš sāka degt. Viņš iedegās Dievam. Mozus – atstumtais, nepilnvērtīgais, bez mērķiem, bez vīzijas, kurš no Ēģiptes prinča kļuva par avju ganu. Kad viņš satikās ar Dievu – Uguni, viņš iedegās, un mēs redzam citu Mozu pēc viņa tikšanās ar Dievu. Cits Mozus bija pirms tikšanās ar Dievu un cits – pēc tikšanās ar Dievu. Es Bībelē Mozu redzu bez kompromisiem, veselu, dziedinātu un spēcīgu, kurš izveda savu tautu no Ēģiptes zemes un kuram nebija nekas neiespējams. Viņš izstiepa savu zizli pār jūru un jūra pāršķēlās. Viņš lūdza Dievu un pēc Dieva pavēles desmit mocības nāca pār Ēģiptes zemi, un kura vadībā tika iznīcināts katrs pirmdzimtais Ēģiptes zemē, un faraons atlaida tautu. Es redzu tādu Mozu, kurš runāja ar Dievu vaigu vaigā. Viņa vaigs spīdēja. Mozum bija jāaizsedz seja, kura staroja, spīdēja kā saule pēc tam, kad viņš bija runājis ar Dievu. Mozus satikās ar uguni.
Kad tu satiecies ar Dievu, Viņš ir Uguns. Tu iededzies! 2000. gada 17. martā es satikos ar Dievu, Kurš ir ne tikai svētais, piedod grēkus, dziedina un daru bagātu, svētī, bet Viņš ir arī uguns, kurš aizdedzināja mani kā lampiņu. Es esmu uguns. Un visi, kas ar mani sastopas un sastapsies, es viņus iededzināšu kā lampiņas. Visus, ar ko es sastopos, es iededzināšu, jo es esmu uguns. Ja tu esi redzējis multfilmu „Vāģīši”, tad atceries, ka zibens Makvīns teica: „Es esmu ātrums! Es esmu ātrums!”
Es esmu uguns, un mans darbs ir degt. Es esmu kurinātājs. Tad, kad es Dievu vēl nepazinu, tad varu gandrīz uz pirkstiem saskaitīt tās dienas, kuras šajā dzīvē esmu strādājis. Un viens no maniem darbiem bija – daži mēneši par kurinātāju. No apkārtējām mājām bija sūdzības – no rītiem nebija siltais ūdens, jo kurinātājs bija piedzēries un gulēja, vai arī kurinātājs sameta pilnu krāsni ar lieliem ogles klučiem un aizgāja uz mājām. Un uguns apdzisa, un siltuma nebija.
Draugi, uguns ir jāuztur! Mums ir jādeg! Mums ir jāvēlas degt. Bībelē teikts: „Iekarsies un atgriezies!” Ko nozīmē – iekarsties? Tas nozīmē, ka tad, kad tu esi remdens vai auksts, tev jākļūst ir siltam un nevis vienkārši siltam, bet karstam! Iekarsties un atgriezies! Kur ir tava malka, eļļiņa, degviela, dīzelis, benzīns, atomenerģija? Kur? Lūgšanās katru dien un Bībeles lasīšanā!
Velnam tev ir plāns. Ja tu nestaigāsi ugunī, ja nedosi barību Svētā Gara ugunij, kas ir tevī, velns ņems virsroku un iznīcinās tevi. Barība ir Bībele, kas jālasa katru dienu! Tās ir elementāras un vienkāršas lietas, kuras es atkārtoju jau 14 gadus. Es sludinu vienu un to pašu – Bībele ir jālasa katru dienu! Uguns ir jāuztur regulāri. Nevar ļaut tai apdzist. Tu nevari iemest dažas lielākas pagales un aiziet gulēt. Tu neesi kurinātājs par algu, tu neesi algots. Tā ir tava dzīve, tavs Dievs, tava sirds. Un man pašam ir jārūpējas par uguni manī. Tev ir jārūpējas par uguni sevī. Tu esi uguns! Un visiem, ar ko tu saskarsies, tu dosi uguni, iededzināsi katru. Tu dod uguni katram, kurš ar tevi sastopas. Tu esi uguns avots! Tu esi Svētā Gara avots – dzīvības avots, dziedināšanas, glābšanas, brīvības, bagātības un Debesu avots! Aleluja!
Tu esi glābējs. Kad Jēzus tevi izglābj, Viņš padara tevi par glābēju. Jēzus saka: „Es esmu nācis uguni nest virs zemes, un Es vēlētos, kaut tā jau degtu.” Jēzus konkrēti izsakās, ka Viņš vēlās, lai uguns deg. Tā ir Dieva griba. Jēzus atnākšanas mērķis ir iededzināt uguni – Svētā Gara uguni, kas dara svētu, šķīsta, dziedina, dara brīvu, glābj, izglābj no elles un pārceļ debesīs, atdot to varu, ko tu esi pazaudējis tur, Ēdenes dārzā divu cilvēku vainas dēļ un arī pats savas vainas dēļ. Viņš tev atdot varu, ko esi nodevis sātanam, Viņš dara tevi par valdnieku, par jaunu cilvēku.
Šodienas tēma ir „Vīzija”. Citiem vārdiem varētu nosaukt – „Vīzija un raksturs”, „Vīzija un panākumi”, „Vīzija un mana dzīve”, „Vīzijas nozīme manā dzīvē”, „Vīzijas nozīme manā ticībā”. Mēs daudzi domājam, kāpēc mūsu dzīvēs nenotiek tas, ko Dievs ir apsolījis. Lūk, mēs klausījāmies kāda draudzes brāļa liecību, kuram kā kristietim, bija visi iespējamie grēki. Turklāt viņš sludināja kristīgajā radio, kurā bija populārs orators. Tajā pašā laikā viņš dzēra alu, skatījās pornogrāfiju un darīja visus iespējamos grēkus. Kāpēc viņš pēkšņi saslima ar vēzi? Kāpēc Dievs to pieļāva? Paldies Dievam, ka Viņš viņu izglāba, ka draudzes brālis nenomira un nāca pie Dieva. Kāpēc pēc tam, kad viņš ir dziedināts, viņš šodien staigā ar Dievu? Jo viņš negrib vairs audzēju limfmezglos. Viņš ir pieķēries Dievam.
Ja es paskatos grupiņu vadītāju grafiku, kur ir sarakstītas visas grupiņas, tad var redzēt, cik katram cilvēki ir grupiņā. Citam divpadsmit, citam pieci, citam viens vai divi. Citam pieci cilvēki grupiņā ir jau piecus gadus. Jautājums – kāpēc vienam notiek un otram nenotiek? Kāpēc tu apmeklē draudzi un nav pārmaiņas tavā dzīvē? Kāpēc nav pietiekami naudas? Kāpēc tu joprojām slimo? Es nerunāju par sevi, jo es neslimoju, nauda man ir pietiekami un par neauglīgu es sevi nevarētu saukt – mēs augam. Kāpēc ir depresija? Kāpēc ģimenē nekas nemainās? Tam visam ir viena atbilde: vienam ir vīzija, otram tās nav. Vienam ir vīzija no Dieva, kuru viņš ir paņēmis un kurai seko, bet otram tās nav.
Vai tu zini, kas formē tavu dzīvi? Tavs raksturs. Kāda ir tava dzīve? Tāda, kāds ir tavs raksturs. Raksturs ir noteikta nostāja pret konkrētām lietām, kas ir izveidota ne vienā dienā. Tā ir ieaudzināta, izaudzināta personība. Tu attiecies konkrēti pret kādām lietām. Piemēram, es nelietoju alkoholu, tāpēc, ka tas aptumšo prātu, rada ļaunumu, izsūc naudu no valsts kases, jo alkoholisma rezultātā cietumu un slimnīcu uzturēšana ir daudz dārgāka nekā nodokļi, ko maksā alkohola tirgotāji. Es nelietoju alkoholu, jo tas Dievam nav patīkami. Tā arī ir rakstura īpašība – cilvēks ir atturīgs. Es atturos no tādām vielām, kas dara neskaidru prātu, ka nevaru skaidri domāt un kas rada piemēru citiem cilvēkiem, kuri var ietekmēties no manis un ņemt piemēru. Tā ir rakstura īpašība. Tādas īpašības ir daudz. Piemēram, mans jā ir jā, un nē ir nē. Ja es kaut ko bērniem apsolīju, tad izdarīju. Ja es pateicu jā, tad mans jā ir jā, es to izdaru! Jebkuram cilvēkam, ja es apsolu jā, tas ir mans jā. Tāds ir mans raksturs. Šo īpašību kopums ir cilvēka raksturs, kas veido tavu personību. Tava dzīve, tavi sasniegumi ir atkarīgi no tava rakstura. Kāds ir tavs raksturs, tādi ir tavi sasniegumi. Tātad, ja runā par grupiņām, tad grupiņa ir tāda, kāds ir vadītāja raksturs.
Tavas finanses – pietiekami vai nepietiekami, par daudz vai par maz, – tas ir atkarīgs no tā, kāds ir tavs raksturs. Tava veselība, tava stāja ir atkarīgas no tā, kāds ir tavs raksturs. Visu nosaka raksturs.
Dievs izveda Israēlu no Ēģiptes zemes; šajā gadījumā Ēģipte šodien nozīmē mūsu grēcīgo dzīvi, elli, pasauli. Kad mēs pieķeramies Dievam, Viņš izved mūs no Ēģiptes zemes, bet pēc tam šī Ēģipte ir jādabū ārā no sevis. Nepietiek ar to, ka tu pieņem Jēzu kā savu Glābēju, ka tagad tici Viņam, lūdz Dievu un lasi Bībeli. Labākajā gadījumā tu lasi Bībeli un lūdz Dievu. Draugs, tu apmeklē draudzi, bet ar to vien nepietiek. Ir jāmaksā pilna cena, lai dabūtu ārā no sevis visas negatīvās rakstura īpašības. Lai formētu savu raksturu, dzīvotu svētu, Dievam patīkamu dzīvi, un, lai iegūtu uzvarētāja īpašības un raksturu – tādu kā Jēzum, kā Dāvidam un kā Mozum, ir jāstrādā pie sevis. Mums ir jāaudzina savs raksturs. Un tavs raksturs, tava personība nosaka to, kāda ir tava dzīve – laimīga vai nelaimīga, kāpēc tu jūties labi vai slikti. Raksturs nosaka pat to, kā tu jūties.
Kurš no manis kādreiz ir dzirdējis, ka es uz jautājumu „Kā tev iet?” atbildētu „Slikti”? Nevienam un nekad šo četrpadsmit gadu laikā tā neesmu teicis. Es nekad nevienam neesmu teicis, ka man ir slikti. Pat Dievam es tā neesmu teicis, es neuzdrošinos teikt tādus vārdus. Man iet labi un es nevaru slikti justies. Man nevar slikti dzīvē iet, jo tāds ir mans raksturs. Kāds ir tavs raksturs, tāda ir tava dzīve un sajūtas.
Šis vārds, ko es sludinu, ir domāts tieši tev. Es to jau esmu izdzīvojis visu nedēļu. Es katru dienu šo nedēļu esmu piedzīvojis Dievu, kad eju lūgšanu kambarī un pavadu laiku ar Dievu. Es tikai ieeju savā lūgšanu kambarī, ieslēdzu slavēšanas mūziku, paņemu Bībeli, domādams, ka studēšu Bībeli. Jau pirmajā Rakstu vietā Dievs runā uz mani – uguns, vīzija. Es esmu uguns un es iededzināšu katru vienu no jums!
Šeit ir Svētā Gara klātbūtne. Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Dieva vārdā, tur Viņš ir jūsu vidū. Tātad tie, kas neko nejūt, vienkārši zina, ka Viņš ir šeit. Citi pat sajūt, ka Dievs ir mūsu vidū – Viņš māca, skolo, dara brīnumus mūsu vidū, audzina mūs un veido mūsu raksturus, mūsu dzīves ceļu un ceļ Dieva valstību šeit zemes virsū caur mūsu draudzi. Āmen!
Tev nav nekas neiespējams, jo tas visu spēj, kas tic!
„Jo Dievam nekas nav neiespējams.” (Lūkas 1:37)
Tas visu spēj, kas tic! Cik viņš spēj? Visu spēj! Ko viņš spēj? Visu spēj! Kā spēj? Nezinu kā, bet viņš spēj visu! Tu visu izcīnīsi, visu dabūsi un saņemsi, tu nekad neatkāpsies, nekad nepadosies.
„Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)
Kas dara stipru? Svētais Gars manī! Aleluja! Tu esi uguns un tev nav nekā neiespējama!
Tev nav neatrisināmu problēmu! Tā ir rakstura īpašība. Es ticu Dieva Vārdam. Tas ir mans raksturs. Es ticu tam, kas tur rakstīts, burtiski.
„Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas 10:19)
Kādas slimības Dievs var dziedināt? Visas! Tu iesi pāri ikvienam ienaidnieka spēkam. Kādas problēmas Dievs var atrisināt? Jebkādas, ikvienu! Tev nav neatrisināmu problēmu. Visu, ko man un tev vajadzēs, mēs dabūsim. Un nav svarīgi, kas sēž uz tās lietas, kas tev ir vajadzīga. Nav svarīgi, kas to aizliedz un negrib tev dot, jo tu dabūsi visu to. Tā teikts Bībelē, tā saka Dieva Vārds. Es neapstāšos, bet turpināšu iet.
Es iešu kā nabadzīgā atraitne pie tiesneša. Es iešu otro reizi un trešo reizi, un desmito reizi. Es darīšu vienu un to pašu, es cīnīšos un dabūšu to, ko es gribu.
Mēs tagad formējam raksturu. Tu dabūsi visu, ko tu gribi, ja tu ticēsi. Ja tu izveidosi savu raksturu tieši tā, ka tu attiecīgās situācijās pareizi rīkosies. Mēs nepieņemam sakāvi. Mēs vairosimies un augsim, un citādi tas nebūs, citādi nav iespējams. Tāda ir Dieva griba. Es ticu Dieva gribai, es stāvu uz Dieva gribas. Mēs vairosimies un augsim. Aleluja!
Mēs tikko noskaidrojām, ka mūsu dzīvi, panākumus, absolūtu visu nosaka mūsu raksturs. Es nerunāju par to, ka pirmais faktors ir tas, ka Dievs ir ar tevi, bet es jau sākumā teicu, ka no Ēģiptes tu esi izvest, bet šobrīd tev ir jāformē raksturs – jādabū Ēģipte ārā no tevis un tas formēs tavu kristīgo raksturu, tavu dzīvi, tavus panākumus Jēzū Kristū.
Tagad iegaumē un atceries to, kas formē tavu raksturu! Tu tūlīt dabūsi atbildi uz savu jautājumu, kāpēc tu nevari izmainīt savu raksturu. Kāpēc joprojām ilgi, ilgi ir vienas un tās pašas lietas, kurās krīti iekšā, un tieši tāpēc tu nevari izrauties. Nav svarīgi, vai tā ir kalpošana grupiņā vai slavēšanas, kārtības vai video kalpošana, vai kāda cita, finanses, tavs bizness, darbs, ģimene, attiecības ar cilvēkiem un Dievu, lūgšanas. Kas ir tas, kas neļauj to izdarīt – noformēt savu raksturu? Atbilde ir: vīzija. Vīzija ir tas, ko tu redzi, tas ir tavs sapnis, ko tu vēlies sasniegt. Dievs izveda Ābrahamu, mūsu ticības tēvu, no kaldēju Ūras un teica: „Skaties uz debesīm. Tu redzi zvaigznes? Tu spēj tās saskaitīt?” Viņš nespēja tās izskaitīt, bet Dievs teica, ka tikpat daudz būs viņa pēcnācēju. Mēs šodien esam viņa pēcnācēji. Ābrahāms mūs redzēja. Dievs viņam iedeva vīziju, un Ābrahāms neatteicās no šīs vīzijas, bet ticēja šim redzējumam. Un ticība parādījās darbībā, kad Ābrahams izgāja, pat nezinādams kurp iet. Viņš gāja un darīja to, ko attiecīgajā brīdī varēja darīt. Viņš gāja. Ābrahāms bija bagāts, nodzīvoja ilgu mūžu, viņam bija visas tās svētības, ko tu varētu vēlēties. Viņš pacēla daudz mācekļu. Mēs esam viņa mācekļi. Tas bija viņa sirdī. Dievs ielika to viņa sirdī.
Kā Dievs ieliek sirdī? Viņš to atklāj caur savu vārdu. Tev atliek to paņemt, likt savu acu priekšā, skatīties uz to, redzēt to un iet tajā virzienā. Draugi, vīzija formē raksturu. Lūk, kāpēc tik daudzi sēž. Mūsu draudzei martā paliks 7 gadu jubileja. Daudzi ir tādi, kuri ir jau no paša sākuma, bet rakstura izmaiņas ir 0,003. Nu labi, 0,3 vai 0,23, bet nepietiekoši tam, lai būtu attiecīga reakcija un tava dzīve un tava ticība uzplauktu. Tas ir nepietiekoši. Kāpēc? Jo tu joprojām neesi sapratis, ka vīzija ir tā, kas tevi dara dzīvu. Draugi, cilvēks bez vīzijas ir miris cilvēks. cilvēks bez vīzijas nekur nedodas. Parādi cilvēku, kuram nav sapņu, nav vīzijas, es parādīšu cilvēku, kurš nekur nedodas.
Tagad lasi uzmanīgi: kāpēc lai tu mainītu savu raksturu, ja tev nav kam to darīt? Tev nav izaicinājuma. Kopējā vīzija uzliek konkrētus mērķus. Šie konkrētie mērķi prasa darbību un tas ir izaicinājums. Bez izaicinājumiem mēs nevaram noformēt savu raksturu, un bez rakstura mēs nevaram gūt panākumus. Vīzija formē raksturu.
Vai tev ir vīzija? Nevajag sev melot vai iestāstīt, ka tev ir sapnis par atmodu Latvijā, Eiropā, par savu biznesu, par grupu tīklu, par ideālu ģimeni. Man ir sapnis – Latvija šķīstīta baltāka par sniegu Jēzus asinīs. Ja tev ir sapnis, ja tas patiešām ir, to var redzēt! Tavā dzīvē ir augļi, ja tev patiešām ir reāls sapnis. Ja tu esi satvēris šo vīziju, tad formējas tavs raksturs. Tāpēc, ka tu ej vīzijas virzienā, un šo vīziju neviens nevar sasniegt bez izmaiņām raksturā. Viņam nākas pievilkt savu raksturu. Savs raksturs ir jāizmaina, citādi savu mērķi nevari sasniegt. Cik stipra ir tava vīzija, tik stiprs ir tavs raksturs. Cik liela ir tava vīzija, tik liels ir tavs raksturs.
Piemēram, mana lielā vīzija no pirmās dienas, kad iepazinu Dievu, ir izglābt visus cilvēkus. Tajā laikā es lūdzu Dievu apmēram 40 minūtes. Bet sākot no pirmās dienas es katru dienu pavadīju laiku ar Dievu no četrdesmit minūtēm līdz stundai, – tā es katru dienu lasīju Bībeli un lūdzu Dievu. Gāja laiks, un man bija jāizdara kādas izmaiņas. Ar stundu lūgšanai un pusstundu Bībeles lasīšanai, ar tādām zināšanām, kas man bija pa stundu, ko nu var iegūt, mana vīzijā paliks tikai sapnis vasaras naktī. Lūk, kā formējās mans raksturs attiecībā uz lūgšanām. Man ir regulāras ikdienas lūgšanās un ne jau vienu stundu, bet vairākas.
Pienāca brīdis, kad es sapratu, ka man vajag lasīt grāmatas, kuras ir par lieliem mācītājiem, kuri ir uzcēluši to, ko es gribu uzcelt. Lūk, iestrādāta rakstura īpašība – es regulāri lasu grāmatas, pasvītroju, studēju un lietoju to visu. Lūk, mans raksturs nosaka to, kāda ir mana dzīve, mani panākumi. Mans, kā mācītāja, raksturs nosaka to, kāda ir draudze – cik stipra, cik liela un tā tālāk. Cik mācītājs spēj redzēt šo vīziju, sekot tai un cik viņš spēj izaudzināt savu raksturu, tik viņš spēs izaudzināt arī cilvēkus. Tātad, ja panākumu nav, nav vīzijas. Nestāsti sev, ka tev ir vīzija, ja nav rezultātu, jo nav jau rakstura izmaiņas. Tās ir, ja ir vīzija. To nevar nebūt.
Kāpēc izraēlieši neiegāja apsolītajā zemē? Dievs viņus izveda no Ēģiptes zemes. Kāpēc viņiem bija jāklīst pa tuksnesi četrdesmit gadus, kamēr viņi iznīka? Tāpēc, ka caur Mozu Dievs parādīja konkrētu vīziju – zemi, kur piens un medus tek, viņiem bija jāiet un jāieņem tā. Bet izraēlieši kurnēja pret Mozu – „Kāpēc tu izvedi mūs no Ēģiptes zemes, labāk bija vergot un mums būtu gurķi, gaļa un sīpoli. Bet tagad mēs esam tuksnesī un mums ir jāiet uz apsolīto zemi, kas nav reāla.” Bailes! „Viņi par mums lielāki – tādi milži, bet mēs mazi siseņi. Mēs to nespēsim, mēs to nevaram, mēs to negribam!” Lūk, tas ko mēs darām. Te ir vīzija. Dievs to rāda. Mācītājs katru svētdienu sludina, ko Dievs tev grib dot – svētīdams es tevi svētīšu un vairodams vairošu. Bet mēs vīziju redzam, bet baidāmies tajā iet. Lūk, bailes aptur vīzijas realizēšanu. Bailes aptur tavu personīgo izaugsmi. Kas ir bailes? Tas ir darbs ar raksturu. Bībelē ir teikts, ka „Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka mīlestības un savaldības garu”. Tu nebaidies! Tu pārvarēsi jebkādas bailes, satversi vīziju, tev ir vīzija, tu sekosi vīzijai, piepildīsi to, audzināsi raksturu, pilnveidosies, lasīsi, apmeklēsi, strādāsi, sasniegsi virsotnes, izdarīsi neiespējamo, jo tev ir Dievs, kas paveic neiespējamo. Es ticu Dievam, kam nav nekas neiespējams. Aleluja!
Es esmu uguns un es dedzināšu. Mans darbs ir degt un dedzināt. Es gribu šodien iededzināt vīziju tavā sirdī, smadzenēs, dvēselē, emocijās. Vīziju un redzējumu savai dzīvei, ģimenei, draudzei, grupiņai, tiem cilvēkiem, kas tev apkārt – glābti cilvēki. Vīzija – glābta Latvija, caur Latviju Eiropa un tā līdz pasaules galam.
Ar ko izraēliešus Dievs baroja tuksnesī? Ar mannu. Mums patīk debess manna. Mēs ar mannu saprotam kaut ko īpašu, ko tikai izraēlieši varēja toreiz dabūt tuksnesī. Bet tu zini, kas ēda mannā? Nabagi. Tā ir bada maize. Vai tu zini, kas bija tur, apsolītajā zemē, dažus kilometrus tālāk? Viņi klīda tuksnesī par to, ka negāja vīzijā. Viņi vīziju redz, bet neiet. Tādi paši kurnētāji un piepes viņi arī palika. Kādi bija, tādi palika. Viņi neizmainījās, bet izmira. Cilvēks, kas neiet vīzijā, nomirst. Cilvēks bez vīzijas ir miris cilvēks. Es tev dodu vīziju, es tev uzzīmēju vīziju – ej tajā. Ja tu neiesi tajā, tu garīgi nomirsi. Tu izputināsi savu dzīvi un mūžīgo dzīvību, tu izputināsi savas attiecības ar Dievu. Tu noraksi visus savus panākumus. Izraēlieši ēda mannu, un mums patīk domāt, ka viņi 40 gadus barojās ar mannu. Bet apsolītajā zemē bija vīnogas, augļi, gaļa, sīpoli, piens medus, tur bija viss. Tur bija mājas, kur dzīvot, teātris, tur bija dievkalpojumi, koncerti un vēl viss kaut kas. Viņi klīda apkārt un ēda mannu visu laiku. Zini, kas ir manna? Tagad nokaunies, draugs, – manna ir bada maize. Tā ir bada maize sprāgoņām. Izraēlieši jau bija miruši tajā brīdī, kad attiecās iet vīzijā. Pagāja četrdesmit gadi un viņus visus apglabāja. Bībelē teikts, ka viņu kauli palika tuksnesī vēl līdz šim brīdim. Simtiem tūkstošiem cilvēku izmira, jo viņi atteicās iet vīzijā. „Man uz ārzemēm jābrauc; es tīrumu esmu pircis; man sieva jāapņem; man darbs…” Man vienalga, kas tev tur ir. Es zinu tikai vienu – vīzijā neiesi, varēsi Dievam teikt, kāpēc neiegāji. Miris ir miris cilvēks. Beigts ir beigts. Ja vīzijas nav, tu esi beigts! Es ceru, ka tu beidzot saprati! Es esmu uguns! Es gribu tev to aiznest.
Es atceros, kādā no evaņģelizācijas dievkalpojumiem pie manis pienāca kāds puisis un teica, ka esot galīgi slims, pornogrāfija un vēl viss kaut kas „ar kaudzi”. Es viņam saku, ka Bībele ir jālasa katru dienu, bet viņš tādā nīkuļa balstiņā saka, ka nevar palasīt, nervi slimi un neko nevar. Tad nu lai staigā tāds miris, kā zombijs. Ko viņš nevar nosēdēt vai izdarīt, kad mūžīgā dzīvība un viņa dzīve ir likta uz kārts? Ja būtu jāiet grēkot, tad cilvēki visur nosēdētu, arī ārā zem krūmiem un salā ar pudeles brāļiem vai kādos kapos pie kapakmens sēdētu un dzertu. Kāda starpība, kur, jo tad visu var izturēt. Bet, kad jāieiet apsolītajā zemē, tad nekā. Kad jāvazājas pa ballītēm, tad visam pēkšņi ir laiks. Savām kārībām ir laiks. Kad kārtējais seriāls jāskatās, tad nevar palaist garām, ko kas ir izdarījis. Tam tev būs laiks, bet Bībeli palasīt…? Iedomājies, kad šķiros cilvēkus – viens uz debesīm, cits uz elli, un katram prasīs, kas tev par lietu. Un cilvēks atbildēs, ka bija jāskatās seriāls, nevis jālūdz Dievs, un Dievam tas ir jāsaprot, jo mēs visi taču esam cilvēki, kurus Dievs radījis! Tu vari teikt arī, ka ir daudzi ceļi uz debesīm un ka tevi var mēģināt ielaist pa citām durvīm. Bet Jēzus teiks, ka „Es jūs nepazīstu! Ejiet prom no manis mūžīgā ugunī, kas ir sataisīta velnam un viņa eņģeļiem”. Es runāju par vīziju. Ja vīzijas nav, tev ir beigas, ja vīzija ir – tu dzīvo. Āmen!
Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus. Tev ir slimība? Tad sludini Tā Kunga vārdu, un tu dzīvosi. Vīzija – iedomājies, kā tu ej un sludini, liecini un, ja darīsi, tu dzīvosi. Es zinu noteikti, ka dzīvošu, kamēr sludināšu.
Izraēlieši kurnēja katra izaicinājuma priekšā, un tas ir cilvēka dabā. Tu jau zini, kas tagad draudzē notika. Mēs atveram draudzes 17 pilsētās, un mēs būsim kā draudze jau 20 pilsētās. Šausmas, vai ne? Kāpēc šausmas? Jo tu jau to darīsi, strādāsi, un tev šobrīd ir izaicinājums. Ne tikai vadītājiem, bet visiem, kas brauks līdzi, uzliks aparatūru, visiem, kam grupiņās būs jāuzņemas vairāk atbildības. Galu galā mēs arī ziedojam. Tie, kas saka, ka atdeva visu naudu, murgo. Šeit nevajag dot visu naudu! Es arī visu atdevu, bet es esmu laimīgs. Dodiet, tad jums taps dots. Nekad nav teikts, ka vajag visu atdot. Un tas, kas saka, ka vajag visu atdot, noteikti nav visu atdevis. Tie, kas parasti neko nedod, parasti arī saka, ka visu atdeva.
Mēs kurnam, jo draudzē notiek šausmīgas lietas – pēkšņi jāevaņģelizē. Līdz šim bija katru dienu jālūdz Dievs, bet ar to tikām galā. Uz draudzi jānāk regulāri, uz darbu svētdien nevar iet, bet arī ar to tikām galā. Tagad tu domā – nu būs miers, draudzē esmu, esmu izveidojis sev raksturu, Bībeli lasu katru dienu, katru dienu lūdzu Dievu, un tagad mācītājs saka, ka vēl ir jāevaņģelizē! Un tev viss iekšā vārās, tu sāc kurnēt – vai nepietiek jau, ka es lūdzu Dievu, lasu Bībeli, ziedoju desmito tiesu, cenšos paklausīt savam līderim, grupiņā maizītes smērēju, tagad vēl būs jāiet pie cilvēkiem!? Uguns tiek iemesta lapseņu pūznī, mums jāiet evaņģelizēt. Āmen.
Jūs pamanījāt, ka no tā brīža, kad es pateicu par evaņģelizāciju, mēs sākām augt kā bumba. Uzreiz viss notiek, neapmierinātie sāk runāt, apmierinātie rullē. Visi, kuri ir neapmierināti ar kārtību draudzē, drīz kļūs apmierināti, jo cilvēkam ir tāda tendence – grūti pieņemt kaut kādas izmaiņas, jaunas lietas, izaicinājumus, tam vajag laiku. Mums ir vīzija, tev ir vīzija, bet ir jāmaina raksturs, lai to sasniegtu, un, lūk, ir vienkārši jāsāk evaņģelizēt. Un tu izdarīsi to, saki sev: „Es to izdarīšu!”
Pirms Mozus izveda israēliešus no Ēģiptes, viņš gāja pie faraona un teica, lai viņš atlaiž tautu, bet faraons uzlika vēl lielāku smagumu un darbus izraēliešiem. Ko dara izraēlieši? Tikko viņi teica Mozum – mēs negribam vairs būt vergi, ved mūs ārā, faraons pastiprina viņiem verdzību, viņi sāka kurnēt: „Kāpēc Mozu, tu gribēji mūs izvest, mums tagad ir vēl grūtāk nekā sākumā.” Viņi vienmēr ir bubinājuši. Kad viņi nonāca pie Sarkanās jūras, izejot no Ēģiptes, sākās kurnēšana un sacelšanās, jo tur bija jūra, problēma un izaicinājums tikt pāri jūrai, bija jātiek galā ar šo problēmu, un viņi tika galā, bet bija kurnēšana. Atnāca apsolītajā zemē, atkal viņi kurnēja, nebija ūdens, atkal viņi kurnēja, nebija gaļa, un atkal viņi kurnēja, bet gaļa ir apsolītajā zemē. Kādi cilvēki tomēr ir muļķi, vai ne?
„Dod mums gaļu!” Jeb: „Dievs, dod man svētības!” Bet es taču jums teicu: „Tur ir gaļa”. Ir jāsamaksā cena, gaļa taču maksā naudu, bet viņi grib, lai viņiem par brīvu paipalas no debesīm nokrīt. Re, kur, veikalā ir gaļa, lūk, apsolītajā zemē, kas ir jāiekaro. „Ai, nē, nē, tie ir liela auguma milži, mēs tur nevaram iet, padomā par mūsu bērniem, viņi var palikt bez vecākiem.” Bērni iegāja apsolītajā zemē, viņi paši nomira, kurnētāji. Lūk, kurnētāji ir cilvēki bez vīzijas, – viņiem vienmēr viss ir par smagu, vienmēr nav laiks, vienmēr nevar prioritātes sakārtot, viss tiek sasteigts. Es nezinu, bet man visam vienmēr pietiek laiks, es nezinu tādu lietu, kad cilvēkam nav laiks. Kā var nebūt laiks lūgšanai? Tu varbūt domā: „Jā, tev ir pilna laika kalpošana, tāpēc tev ir laiks.” Pilna laika kalpošanā es neesmu bijis visu mūžu, bet es vienmēr esmu lūdzis Dievu, es vienmēr esmu kalpojis, kā var nebūt laiks? Prioritātes, vīzija.
„Un, tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja: “Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu.” Bet Jēzus uz viņu sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu.” Un uz kādu citu Viņš sacīja: “Nāc Man līdzi!” Bet tas sacīja: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Un atkal kāds cits teica: “Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”” (Lūkas evaņģēlijs 9:57-62)
Tas nozīmē, ka tāpat staigāt līdzi un darīt, ko gribi, nevar, ir jāmaksā cena, jāredz, kur iet Jēzus. Bībelē ir viss aprakstīts, kur Viņš iet. Mums arī tur noteikti jāiet. Jēzus gāja pie cilvēkiem, un mācekļus Viņš audzināja. Otrs cilvēks nāk pie Jēzus, Jēzus saka viņam: „Nāc man līdzi!” Bet viņš atbild: „Atļauj man savu tēvu apglabāt.” Bet Jēzus saka: „Lai tie miroņi apglabā savus miroņus.” Tu ej un sludini, neskatoties ne uz ko! Turklāt šajā Rakstu vietā nav runa par bērēm, bet par mantojumu, – bija jāpagaida tēva nāve, lai saņemtu savu mantojumu, iedomājies! Bet varbūt tavs tētis dzīvos 120 gadus, vairāk par tevi? Un vēl cits saka: „Es Tev iešu līdzi, bet atļauj man vispirms atvadīties no saviem radiniekiem.” Un nevar tikt galā ar saviem radiniekiem. Tev ir vīzija, un tajā pašā laikā tu pinies ar visiem tiem, kas tevi neceļ, kas tevi bremzē.
Es atceros, kā es smēķēšanu metu nost, es cīnījos ar smēķēšanu kādu pusgadu, kopš jaunpiedzimšanas. Stāvēju uz balkona, vilku dūmus un sapratu, ka jāmet nost tagad, bet vēl ir vesela cigarete, nemetīšu taču laukā veselu cigareti, izsmēķēšu un atvadīšos. Nākamajā rītā izturēju līdz 12:00 dienā, atkal uzsmēķēju. Pēc laika teicu, ka šī tiešām ir pēdējā. Bet Dieva Vārds skaidri saka: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”
Un, lūk, mēs nevaram tikt galā ar savām lietām, ar savu raksturu, ja mums nav vīzijas. Kādi ir pirmie izaicinājumi kristiešiem draudzē? Jādisciplinē savas personīgās attiecības ar Dievu. Tur sākas jau problēmas, ir jāveido raksturs. Ja tev ir vīzija, tad tu saproti, ka tev ir vajadzīgas personīgas attiecības ar Dievu. Vai tev ir kaut kas jāmaina savā raksturā? Vienā laikā ir jānoliek lūgšana, pareizi? Jāpiespiež sevi, jādisciplinē, tas ir jāizdara. Lūk, kur sākas rakstura izmaiņas, viss sākas ar to, ka tev ir mērķis. Bez mērķa tev nevajag mainīt neko sevī, jo ja mērķis nav, tad nemaz nevajag izmaiņas. Un tu vari kā vien gribi censties kaut ko darīt, bet, ja nav konkrēts mērķis, tas viss apdzisīs. Nākamais izaicinājums – jāpakārto darbs tā, lai tu tiec uz grupiņu, lai tu tiec uz draudzi regulāri. Tas prasīs tava rakstura izmaiņas?
Kā ir visiem vergiem, kuri strādā pie vergturiem? Kā iet tiem, kuriem nosaka, kur drīkst iet un kur nedrīkst iet, visu darba devējs nosaka? Nē, tu noteiksi! Vai tur vajadzēs rakstura izmaiņas? Un kā vēl vajadzēs. Mērķis ir, būs izmaiņas. Nepārvarēsi šo izaicinājumu, tad būs viss, tu apstāsies. Bezdievīgas attiecības ir jāsarauj? Ir. Viegli to ir izdarīt? Nē, nav viegli, bet tas ir jāizdara, un tas prasīs izmaiņas tavā raksturā. Bībeles skolā ir jāmācās, zināšanas vajag vairāk? Vajag. Piepūli tas prasīs no tevis? Prasīs. Atkal tās ir izmaiņas raksturā, pareizu prioritāšu salikšana, lai Dievs var svētīt. Bībeles skolā mēs rakstām arī mājas darbus, mājas darbi laicīgi jānodod, jāizpilda! Tas prasa no tevis disciplīnu un raksturu? Prasa. Lūk, kur veidojas raksturs. Līderim vajag pakļauties, būtu labi, un prasa tas no tevis kaut ko? Prasa. Lūk, kur formējas raksturs, pie sevis visu laiku ir jāstrādā.
Ģimenē sievai sava vieta ir jāieņem, vīram no bezmugurkaulnieka ir jākļūst par vīrieti. Tas prasa rakstura izmaiņas? Grupiņā pienākumi jāuzņemas, draudzē pienākumi prasa laicīgi būt un raksturu mainīt. Regulāri un plānveidīgi evaņģelizēt, – tas prasa izmaiņas raksturā? Protams, ka prasa. Ja tu esi grupiņā, tev jācenšas kļūt par grupiņas vadītāja palīgu un par vadītāju. Tas kaut ko prasīs? Un kā vēl prasīs. Ja līdz šim brīdim tev vēl nav vīzijas, tu netici vīzijai, tu neredzi to reāli, tev šķiet tā nereāla, tāda, kurai nav vērts sekot? Uzticētie uzdevumi nav jāizpilda atbildīgi? Atkal tas ir tavs raksturs. Dievkalpojumus kavēt nav jāizbeidz? Es nevienu konkrēti nerāju, es nezinu, kurš tur kavē vai nē, es zinu dažus, kuri šeit vienmēr kavē, ievērojis esmu, vienkārši redzu, ka atnāk vēlāk par stundu vai divām. Ikvienam, kurš nāk ar stundas kavēšanos, varu teikt – tev nav rakstura, tu esi nekas, tavs jā nav jā. Starp mani un tevi ir atšķirība, jo mans jā ir jā un nē ir nē, es strādāju pie sava rakstura. Ja tu kavē dievkalpojumu, tu kavē visu, izņemot tās lietas, kas tev personīgi ir ļoti svarīgas, tās ir tavas kārības. Tādā gadījumā tu esi viduvējība.
Bērni. Ir jāpanāk, ka tavi bērni sēž ar tevi dievkalpojumā? Lūk, atkal ir izaicinājums. Pamēģini, izdari to! Tas prasīs rakstura izmaiņas, – cik tev grāmatas būs jāizlasa, cik konsultācijas vajadzēs un iemācīties, kā tad audzināt bērnus pareizi. Kam tev tādas grāmatas, kam tev vajag pilnveidoties, ja tavi bērni dara ko viņi grib? Staigā kur grib, nāk kad grib, kāpēc tev ir vajadzīgas tās zināšanas, atbilde ir – nekam. Nav vīzijas, nav izmaiņu. Ja tev ir redzējums, ir vīzija, ka tev ir normāli dievbijīgi bērni, veseli un tā tālāk, tad tu viņus attiecīgi arī audzināsi. Tas ir izaicinājums, un tas prasa rakstura izmaiņas, ir jāstrādā pie sevis. Lūk, vīzija, kas formē tavu raksturu.
Manu draudzi, kurā es biju Limbažos, dibināja Vasarsvētku draudzes mācītājs Modris Ozolinkēvičs. Es pievienojos šai draudzei, tur bija kādi pieci līdz astoņi cilvēki. Modris uz Limbažiem bija braukājis apmēram gadu. Un tur bija divi cilvēki, vīrieši, kuri bija kārtīgi, viņiem visa kā pietika, vienam no viņiem bija ģimene, labs darbs, ar prātu viss kārtībā, zināšanas ir, izskatās arī labi, dievkalpojumus apmeklē. Un Modris uz viņiem skatījās kā uz nākamajiem mācītājiem. Aizsūtīja vienu no viņiem uz skolu, sponsorēja viņam mācības klātienē, audzināja nākamo mācītāju. Un gāja laiks, viņi mācījās, viņi tur sēdēja, un Modris skatījās uz viņiem. Un tur sēdēju arī es, bet viņš uz mani neskatījās, es neatbildu tam, lai uz mani liktu cerības, jo es biju tikko iznācis no cietuma, bet es degu Dievam.
Man bija vīzija no pirmajām dienām, kad es atgriezos pie Dieva, es redzēju vīziju, – es redzu glābtu Latviju, es redzu cilvēku pūļus, es redzu izmainītu Latviju, dievbijīgu, sakārtotu, kas ir drošībā, bagātu valsti, kas ražo tādas preces, kas citiem sapņos pat nerādās. Tā kā Dienvidkorejā. Man ir vīzija, un es zinu, kā to sasniegt, ir jāceļ draudze, tikai tā. Es sāku veidot mācekļus un celt draudzi. Man bija vīzija, un es gāju šajā vīzijā, es nepalaidu garām savu iespēju.
Modris sludināja par Dieva aicinājumu. Viņš kādas divas svētdienas pēc kārtas runāja par to, ka, ja tu esi aicināts, bet tu palaid garām savu iespēju, neatsaucies tam, tad ir slikti. Domāju, ka vairāk viņš to domāja tiem diviem cilvēkiem. Dievs personīgi uz mani runāja, bet es sapratu, ka mani taču neņems, jo kas es esmu par mācītāju! Es pats jutos tā, ka es to izdarīšu, es izdarīšu vienalga ko, bet es visu izdarīšu Dievam. Un viņš sludināja, un pēc viena dievkalpojuma es nolēmu pieiet pie Modra, es jau sapratu, ka droši vien noraidīs mani, bet man vienalga, es gribu, es dzirdu Dievu, man ir vīzija. Teicu: „Modri, es varu to izdarīt, es varu būt te mācītājs!” Un Modris atbildēja: „Es pajautāšu bīskapam.” Draugi, tas ir Dievs! Nu kur tu vēl esi redzējis mācītāju cietumnieku? Pēc diviem gadiem, kopš iznācu no cietuma, kļuvu par mācītāju. Nu kur tu tādu vēl esi redzējis? Nu kaut kur noteikti ir, bet Latvijā tas ir gandrīz nereāli. Un viņš prasīja bīskapam un bīskaps atļāva. Un to dienu es atceros, kā mani iecēla par mācītāju, uzlika man rokas, svaidīja mani, un bija vēl noteikums, ka ir jāmācās Bībeles skolā. Nācās braukt un mācīties. Dievs formē un darbojas caur vīziju. Tā ir Svētā Gara valoda, draugs, ka tu redzi, tu esi uguns, jo tu dedz par savu vīziju, tu redzi savu vīziju, tu redzi tos cilvēkus, tu redzi, kā tu izdarīsi to, tu dari visu, ko tu vari, tu ej šajā virzienā. Dievs caur to darbojas.
Es biju dzirdējis, ka kaut kādi brāļi kaut kur, no konservatīvām draudzēm, ir izteikušies, ka internets, dators un televīzija ir no sātana, un draudzes vecaji bija lūguši Dievu par to, lai Svētais Gars internetā darbojas. Viņi stāvējuši pie televizora ekrāna ir un teikuši: „Svētais Gars, ieej internetā.” Svētais Gars internetā pats par sevi pa vadiem neiet, Svētais Gars tur ir tiki tad, kad tu tur vārdus ieraksti un publicē, piemēram: „Dievs tevi mīl. Nāc pie Kristus!”, savu liecību publicē. Lūk, Svētais Gars internetā.
Un tad sākās mana rakstura formēšana, kad es sāku kalpot. Kā tu domā, vai mācītājam vajadzētu mācēt strādāt ar datoru? Es teicu, ka man tā ir Morzes ābece, kāds internets. Nopirkt datoru man bija „kosmoss”. Es teicu, ka man dators nekad nebūs, jo man viņu nevajag, lai citi tur taisa to visu. Tad gāja laiks, un es sapratu, ka es bez tā nevaru iztikt, jo man visi ir priekšā. Visas ziņas un komunikācija, viss notiek internetā. Pienāca brīdis, kad es to sapratu, jo Dievs uz mani runāja, ka tomēr būs jāmācās. Man tas bija jādara. Paņēmām manu pirmo datoru uz nomaksu. Vēl nesen šis dators vienam no mūsu komandas dalībniekiem strādāja, – tas bija ļoti sen, kad es to nopirku. Kas formē manu raksturu? Vīzija. Lai es izpildītu savu uzdevumu draudzē, man bija jāiemācās strādāt ar datoru. Es iemācījos. Mūsu draudzes mājas lapa nav nekāda dižā, taču tā ir normāla, pilda savas funkcijas, un es pats to esmu izveidojis. Starp citu, sākot ar nākamo nedēļu, no mājas lapas varēs telefonos ielādēt sprediķus un visu, ko tik tu vēlēsies. Es šonedēļ papūlējos. Tu taču gribi telefonā ielādēt svētrunu vai slavēšanu? Līdz šim tādas funkcijas nebija, tagad būs, visi staigās ar austiņām. Aleluja!
Es esmu uguns, protams, es nedegu liesmās tagad, bet es esmu sastapies ar dzīvo Dievu, Viņš ir karsts, Viņā ir spēks un man ir spēks, un es varu to dot tev.
Slavēšana. Atceros savu pirmo draudzi, baptistu draudzi Limbažos. Tur dziedāja korāļu dziesmiņas no grāmatiņām. Man patika dziesmiņa „Dievs mīlestībā nāk pestīt mani, mīlestībā Viņš mani mīl.” Bija pareizi jāizdzied, bija tik augstas notis, mana mamma spēlēja uz klavierēm, un es nemaz tik augstu nevarēju nodziedāt. Tādu toņu manai balsij nav. Un tad es vedu savus draugus uz dievkalpojumiem, es degu, es stāstīju par Dievu, viņi nāca ar mani, nosēdās man blakus, skan dziesma, „Neej garām, dārgais Jēzu.” Ar prātu es sapratu, ka Dievs ir šeit, bet mans draugs to nesaprata, viņam nepatika tā mūzika, viņam nepatika visa tā atmosfēra, es sapratu, ka vajag kaut ko mūsdienīgāku un karstāku. Un tā radās vīzija slavēšanai, un šodien šeit tā ir! Un tas jau nav vēl viss. Tu zini, kā Indra slavēs? Viņa pati to nemaz vēl nezina! Kā Ieva spēlēs! Viņi neviens to vēl nezina! Un cik šeit būs cilvēki! Uz skatuves būs vismaz 50 slavētāji, būs vairākas grupas, es to visu redzu. Akadēmijā, lejā ir uzcelta jauna skatuve un sagatavota tieši mums. Tas viss mums būs, jo man ir vīzija, es gribu, lai cilvēki atnāk no pasaules un tiek glābti. Svaidījums, mūsdienīga mūzika, īstie vārdi, kas vērsti uz Dieva pielūgsmi, ka mēs varam slavēt un pielūgt. Es redzu katru no kalpotājiem, es redzu, kādi viņi būs. Es saku tev, kāds tu vari būt un kāds tu būsi, un tu būsi tāds. Lūk, kā radās slavēšana. Lai es to uzceltu, man iesākumā tas viss pašam bija jāiemācās. Man bija ļoti neparocīga un neērta ģitāra, bet es tik un tā spēlēju un slavēju Dievu.
Video kalpošana. Man ir vīzija, ka mūs ir jāredz un jādzird visā pasaulē. Kā to izdarīt? Ir mūsdienu tehnoloģijas, ir video, ir internets. Mums nebija neviens draudzē, kurš kaut ko tādu varētu darīt, ne filmēt, neko, pat normālas kameras nebija. Ko es darīju? Man bija kaut kāda kamera, ar kuru labāk nefilmēt, ja negribi nobiedēt cilvēkus. Es to iedevu mūsu draudzes vienam cilvēkam, viņš kaut kā šķībi, greizi nofilmēja, skaņa bija šausmīga, es sēdēju internetā un meklēju, kā apstrādāt video. Es kļuvu par video meistaru. Es visu pats izpētīju, visu uzzināju, pats visu taisīju, faktiski no sākuma es visu darīju pats, izņemot to, ka es pats sevi nevarēju nofilmēt. Bet, ja man nebūtu, kas filmē, es izdomātu, kā to darīt tik un tā. Pēc tam es apmācīju cilvēkus draudzē, kas atsaucās un varēja kalpot, un šobrīd viņi ir tikuši tālāk nekā es, jo ir pilnveidojuši savas zināšanas tik tālu, ka man tas atkal ir „kosmoss”. Dainītis tur tāds profesionālis ir, ka bail, jo viņš jau 5 gadus kalpo video komandā.
No kurienes man ir šīs iemaņas un šādas īpašības? No vīzijas. Viss, pilnīgi viss, kas es esmu, ir pateicoties vīzijai. Dievs ceļ tevi caur vīziju. Vīzijas nav, un Viņš nevar tevi celt. Viņš nevar pacelt cilvēku bez vīzijas. Un Viņš dod tev vīziju un redzējumu.
Es esmu pierakstījis, ko es esmu iemācījies, kamēr vēl raksturs tiek formēts. Es esmu iemācījies vadīt. Vadītājs bez rakstura nav iespējams. Es esmu kļuvis par līderi, pateicoties vīzijai. Es esmu iemācījies apstrādāt video, iemācījos veidot interneta mājas lapas, arī filmēt varu. Esmu apguvis biznesa principus un varu atvērt savu biznesu, bet man nekad tas nav bijis vajadzīgs. Kāpēc man tas viss? Tāpēc, ka draudze nevar būt nabaga. Es esmu ieguvis stipru veselību, esmu pieradinājis sevi pie sportošanas, nu nevar būt mācītājs nīkulis. Es gribu ilgi sludināt, ilgi kalpot, man ir vajadzīga stipra veselība. Un, lai būtu stipra veselība, man ir jāsporto un pareizi jāēd, ar ko es vēl pagaidām neesmu pilnībā ticis galā. Joprojām ēdu cūkgaļu, kas man garšo vislabāk, un es zinu, ka tas nav tas labākais, bet es to ēdu, bet gan jau Dievs to sakārtos. Tas, protams, nav sliktākais ieradums, citi cīnās ar alkoholu, cigaretēm un narkotikām. Man patīk skriet un sportot. Tev patīk? Ja nē, tad patiks, jo visi, kuri apmeklē mūsu draudzi, ar laiku iemīl skriet un sportot. Mana sieviņa skrien pat ātrāk par mani. Viņai vecmamma dzīvo Ukrainā, Karpatos. Bijām ciemos pie viņas vecākiem, un pēkšņi viņa saka: „Vecā mamma nokāpa no kalna!” Viņa dzīvoja kalnā, un, lai atnāktu pie tēva, viņa kāpa lejā un augšā. Un viņa bija veca tantiņa. Tāpēc mana sieviņa ir tik izturīga.
Kad mēs pirmo reizi skrējām kopā, es jau biju uztrenējies, jo vairākus gadus jau skrienu, domāju, ka nemocīšu sievu un skriešu lēnāk nekā parasti, bet viņa nemaz neizskatījās nogurusi, bet tieši otrādi, skrēja ātrāk. Kad mana meitiņa skrēja, viņa palika visa sarkana, neko nesaprata vairāk, jo bija pārgurusi. Un tagad, pirms dažām dienām, stadionā mēs lēkājām vardītē, nu smieklīgi tā, es no sirds lecu, un sieva tik un tā mani apsteidza, ka es nemaz noķert nevarēju. Ja patīk apaļumi, tad nav problēmu, bet es saku, ka sports ir labi, un visi sportos, gan tantes, gan onkuļi, bērni un vecāki arī. Āmen. Īsāk sakot, nu kāda var būt kalpošana Dievam ar vārgu miesu? No savas puses ir jāizdara viss, un tas formē raksturu. Zini, ko nozīmē regulāri piespiest sevi sportot? Grūti vai ne? Ļoti grūti. Man Normunds stāstīja, ka viņš trenējas riteņbraukšanā. Viņa treneris bija tāds, kurš varēja iesist pa seju, ja nedarīji, kas jādara, jo tie bija padomju laiki. Tā arī raksturs formējas, – ja negribi dabūt belzienu no trenera, tad dari to, ko tev saka.
Un neaizmirsti, ka lielā vīzija sastāv no maziem mērķiem. Un šie mazie mērķi ir tie, kas tevi formē, tev tas mērķis ir jāizpilda, tev ir jāpieliek pūles un raksturs. Daudzi no jums ir ārēji ļoti ticīgi, paklausīgi un dedzīgi, taču, kad neviens neredz, tad nav dedzības un paklausības, nav ticības vai arī ir ļoti minimāli, tas ir tāpēc, ka jūs nedegat par vīziju. Ir jāiedegas par vīziju, par Dievu, par Latviju. Ir jāsaprot, ka mums nebūs citādāk nekā Mozum, nebūs citādāk nekā Dāvidam, nebūs citādāk nekā Jēzum, kurus atstūma, nepieņēma, pret kuriem sacēlās, aprunāja, nodeva. Bet neskatoties uz to visu, viņi izpildīja savu redzējumu, izveda cilvēkus no verdzības, tos pašus, kuri viņus nepieņēma un atstūma. Viņi panāca, ka viņus pieņem, ka viņiem tic un viņiem seko. Viņi izmainīja savas valsts dzīvi, viņi izmainīja pasaules vēstures ritējumu, viņi padarīja šo pasauli labāku, ieveda Debesu valstībā miljonus un miljonus cilvēku, viņi dega par savu Dievu un vīziju. Iededzies un saņem svaidījumu, redzi uguni un strādā, lieto spēku, kas tev ir dots no Dieva, dedz Tam Kungam! Dari visu vai neko. Viduvējības neietekmē Dieva sirdi, cilvēku likteņus un tautu vēsturi. Viduvējības ir cilvēki bez vīzijas. Viduvējības ir arī cilvēki ar vīziju, bet bez uguns, bez nodošanās, bez cenas maksāšanas.
Kā saņemt vīziju?
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Dievs pienesa upuri, Viņš pazemojās līdz cilvēku dzīvei, līdz spīdzināšanai, līdz pazemojumam. Dievs nāca cilvēka miesā. Kāpēc Viņš upurējās? Viņam bija vīzija, Viņš redzēja glābtus cilvēkus. Viņš tik ļoti mīlēja cilvēkus, un šī mīlestība arī ir Viņa vīzija, Viņš nāca virs zemes un sagatavoja 12 mācekļus, sludināja un kalpoja, deva Svēto Garu, pienesa upuri. Bez vīzijas nav upura, bez upura nav rakstura izmaiņas, bez rakstura izmaiņām nav panākumu, nav vairošanās, nav svētības, nav Dieva apsolījumu, nav apsolītās zemes. Ja tev ir vīzija, tev nav nekas neiespējams, ja tev ir vīzija, tu visu iemācīsies.
Jebkurš no mums, pat tas, kuram ir zilonis uz ausīm „uzkāpis” var iemācīties dziedāt, ja vajag. Pieņemsim, ka tu atver draudzi un tev vajag dziedāt, – tu iemācīsies! Kāpēc? Jo tev ir vīzija un vajadzība, tu visu izdarīsi, upuri pienesīsi. Jēzus pienesa upuri, jo Viņam bija vīzija, redzējums. Dieva Dēls ir nācis, lai izglābtu grēciniekus. Tāda ir Viņa vīzija un veids, kā Viņš to dara, ir, gatavojot 12 mācekļus, ceļot draudzi.
Mūsu vīzija ir glābta Latvija, Eiropa un pasaule, ceļot draudzi un pagodinot Dievu. Mūsu vīzija ir pagodināt Dievu, nest Viņam slavu, sākt draudzes celšanu virs zemes. Lūk, tā ir svarīgākā vīzija, – ieraugi to, pieslēdzies tai, sapņo par to, redzi to, zīmē to, raksti to, domā to, dedz par to! Ļoti vienkārši. Tas nav tā, ka tev vienkārši tas uzkrīt virsū, nē, pats pieņem šo vīziju.
Video komandai kā filmētājiem jau smadzenes tā ir iestatītas, ka viņi redz visu. Visu, ko viņi grib pateikt, viņi parāda, un uz vairākiem svētkiem viņi man ir uzdāvinājuši draudzes vīziju, – tas ir pats labākais, ko var uzdāvināt. Lūk, tā ir afiša, kas attēlo milzīgu draudzi, kurā sludina megadraudzes mācītājs Mārcis Jencītis, dievkalpojumi notiek katru svētdienu Arēnā Rīga trīs reizes dienā. Lūk, tā ir vīzija. Un megadraudzes filmēšanas komanda ir gatava darbam. Lūk, mūsu vīzija: draudze „Kristus Pasaulei” visās pilsētās, visos ciematos. Ko Jēzus saka?
„Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8)
Tātad, tajā vietā, kur esat, Rīgā, visās pilsētās, no šīm pilsētām katrā ciematā, kad mums kļūs par šauru Latvijā, tad mums pienāks laiks Eiropai. Tāda ir vīzija, kuru mēs piepildīsim, mēs to izdarīsim. Tas nebūs vienas dienas darbs, tas būs smags darbs, bet tas formē mūsu raksturu, mūs pašus. Šī vīzija formē mūs, un mēs formējam Dieva valstību, mēs to ceļam.
„Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (Pētera 1. vēstule 2:5)
Mēs ceļam kā no dzīviem akmeņiem Dievam garīgu namu, tāda ir mūsu vīzija. Turklāt katram savā dzīvē, dažādās dzīves sfērās ir Dieva griba – biznesā, ģimenes lietās un citās. Visur ir jābūt redzējumam.
Manā priekšā, manā istabā, kurā es lūdzu Dievu, ir trīs lielas kartes – pasaules karte, Latvijas karte un Eiropas karte, es redzu pilsētas, kur katra atrodas, un zinu to atrašanās vietas no galvas. Es katru dienu to redzu. Rodas jautājums. Kāpēc šodien mēs plānojam un pavasarī mēs atvērsim draudzes visā Latvijā? Vīzija ir manu acu priekšā, es tajā dzīvoju. Un tad, kad man kaut kas piemirstās, es lūdzu Dievu un redzu vīziju, Latviju, tā ir mana Latvija. Latvija pieder Dievam, es tam ticu. Tā ir mūsu mīļā Latvija.
Dievs, svētī Latviju! Es zinu, ka hernhūtiešu brāļu draudzes pāris simtus gadu atpakaļ to paveica, Vidzeme bija kā nosēta ar draudzēm, krogi bija tukši, izglītība zemniekiem bija augstākā līmenī nekā Francijā un Eiropā. Visa mūsu nacionālā atmoda ir balstīta mūsu brāļu draudzēs. Visi mūsu pirmie karavīri, skolotāji, literāti, dzejnieki, politiskie darbinieki un patrioti nāk no brāļu draudzēm, kas 18. Gadsimtā pulcējās Vidzemē un ne tikai. Dievs ir devis Latvijai brīvību, šobrīd demokrātiju, un mēs to izmantosim. Jo mums ir vīzija.
Tu esi uguns, un tev jāiet un jādeg. Redzi vīziju, zīmē to, raksti, skaties, iztēlojies to un strādā, aizdedzies tai, vēlies to. Es tagad to nesaku tikai saviem līderiem, es to saku grupiņu dalībniekiem – vēlies savu grupiņu, un lielu grupiņu! Ieraugi, kā no tavas grupiņas atdalīsies nākamās grupiņas. Ne tikai vadītājiem tas ir jāierauga, bet arī tev, kurš palīdz savam vadītājam, vai arī esi vienkāršs grupiņas apmeklētājs, ieraugi, skaties uz grupiņu un ieņem savu vietu tajā. Mainies, maini savu raksturu ar vienu mērķi – vairoties un augt. Ja vairojas grupiņa, vairojas draudze. Ja vairojas draudze, vairojas Dieva slava Latvijā un dažādas negatīvas ietekmes tiek apturētas pār mūsu zemi, pār mūsu tautu. Saki: „Es redzu savu grupiņu, kas vairojas un augļojas, es redzu savā grupiņā katru cilvēku kā nostiprinātu, dedzīgu personību.”
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Daila Lielbārde
