Savā jaunībā Lilija strādāja par pavadoni vilcienā, kur viņa diendienā satika un iepazinās ar visdažādākajiem cilvēkiem.
Vienā no šādiem braucieniem pie Lilijas pienāca kāds vīrietis un lūdza, lai viņa parāda tam savu roku, jo viņš varot pastāstīt viņai nākotni. Lilija pie sevis pasmējās un ļāva, lai svešinieks pēc plaukstas pazīlē. Neko daudz jau viņš nepastāstīja, nosauca tikai dažus faktus, kas varētu tikpat labi būt piemēroti jebkurai citai sievietei. Viņš apgalvoja, ka Lilija gada laikā apprecēsies, ka viņai piedzims bērniņš un ka viņa mirs mokošā nāvē 50 gadu vecumā. Lilija šiem vārdiem lielu vērību nepiegrieza un jau pēc neilga brīža bija aizmirsusi gan pašu zīlnieku, gan viņa pareģojumu.

Viss izmainījās tad, kad viņa apprecējās. Lilija pēkšņi atcerējās vilcienā satiktā cilvēka vārdus un sāka tos pārdomāt. Tiešām, kopš pareģojuma bija pagājis apmēram gads, un nu viņa bija apprecējusies. Aizvien biežāk viņa kavējās savās atmiņās par to, ko bija teicis satiktais vīrietis. Lilijai šķita, ka viņa vairs nevar atšķirt, kas tiešām viņai bija teikts un ko viņa pati bija piedomājusi klāt. Pārliecība par zīlnieka vārdu pareizību pieauga, kad Lilijai piedzima bērniņš. Bija piepildījušās divas no pareģotajām lietām, palika vēl trešā – mokošā nāve 50 gadu vecumā.

Lilijas dzīve bija izveidojusies diezgan laimīga, viņa mīlēja savu ģimeni, bija veiksmīga uzņēmēja un bija sasniegusi gandrīz visus savus dzīves sapņus. Taču, laikam ejot, viss mainījās, vīrs kļuva neuzticīgs un viņu pameta, aizejot pie citas sievietes, viņas izveidotais bizness sabruka, savukārt meita bija izaugusi liela un dzīvoja patstāvīgu dzīvi. Lilija tieši šajā krīzes situācijā atkal atcerējās izteiktos vārdus par savu nāvi. Viņas pārliecību par nākotni vairs nekas nespēja izmainīt. Viņa no visas sirds sāka ticēt, ka nomirs tieši tādā vecumā un briesmīgā veidā. Nāves gaidīšana pilnīgi pakļāva viņas dzīvi. Lilija vairs neredzēja nekādu jēgu dzīvot un cīnīties. Viss šķita nebūtisks un nesvarīgs. Viņa pārstāja pirkt sev jaunas lietas, nerūpējās vairs par savu veselību, bet visu savu iedzīvi un sakrāto mantu atdeva meitai, sev neko nepaturot, ar domu, – es tāpat drīz miršu, un nevienam citam mana manta nenoderēs. Lilijai vairs nekas savs nebija palicis, pat gultas vairs nebija.

Lūzuma punkts šai nolemtības apziņai pienāca brīdī, kad Lilija sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei” un iepazina Dievu. Lilijas dzīve sāka pamazām mainīties. Viņa saprata savu kļūdu un Dieva spēkā atteicās ticēt negatīvajiem vārdiem, kas bija viņu mocījuši daudzus gadus. Aizbraucot uz draudzes rīkoto trīs dienu lūgšanu semināru – inkaunteru, Lilija saņēma pilnīgu brīvību. Domas par nāvi no viņas prāta beidzot aizgāja.

Tagad viņa uzticas tikai Dievam, un Viņš ir vienīgais viņas dzīves noteicējs, jo tikai Viņš zina patiesos laikus un brīžus, kad kas notiks. Lilija ir uzticams draudzes „Kristus Pasaulei” apmeklētājs, kas citiem stāsta par Dievu un iedrošina meklēt un uzticēties Jēzum. Viņa aicina uzmanīties ikvienu no okultām lietām, no horoskopiem, zīlniekiem un ekstrasensiem, jo tie ienes cilvēka dzīvē nepareizu ticību un lielu postu. Katru reizi, esot dievkalpojumos, Lilija saņem spēku iet tālāk, rūpēties par sevi un dzīvot vēl ilgi un laimīgi. Viņa ir sākusi dzīvi kā no jaunas lapas, – ir atsākusi rūpēties gan par savu veselību, gan pērkot sev ikdienai nepieciešamas, jaunas mantas. Lilija ir brīva un laimīga!
Lilijas liecību pierakstīja Līga Paņina