Zita ilgu savas dzīves laiku ir pavadījusi noslēgtībā,
reti izejot ārā no mājām. 20 gadus viņu vajāja panikas lēkmes un baiļu sajūta. Tās noteica visu viņas dzīvi. Zita saka: „Es nevarēju iziet no mājām un būt cilvēku sabiedrībā, bailes mani pilnībā pārņēma. Man nebija tādas vietas, kur es justos drošībā. Tās sekoja līdz visur – braucot ar sabiedrisko transportu, veikalos, visur, kur vien bija kāds svešs cilvēks. Sajūta tāda, ka būs jāmirst – elpas trūkums, apjukums, sajūta, ka ķermenis kļūst ļengans, sirds sitās kā nenormāla.” Tādos brīžos galvā bija tikai viena doma: „Tūlīt kritīšu ģībonī vai arī raustīšos epilepsijas lēkmēs.” Pēc šo simptomu parādīšanās Zitas dzīve apstājās, pat skola netika pabeigta. Ārsti noteica diagnozi – veģetatīvā distonija. Pa šiem gadiem ir izdzerts daudz zāļu un iztērēta ļoti liela nauda to iegādei. Vienam mēnesim bija nepieciešami aptuveni 100 LVL. Zita šīs slimības dēļ neskaitāmas ir gulējusi reizes slimnīcā, apmeklējusi daudzus psihologus, bet uzlabojuma nekāda nebija. Ārsti ieteica ar to samierināties un pēc iespējas palikt mājās, lai izvairītos no smagām panikas lēkmēm. Zita saka: „Man tas nozīmēja kļūt gandrīz kā dārzenim.” Laikam ejot, arī mājas sienas vairs nepasargāja viņu no baiļu sajūtas.
Dienām ilgi esot mājās, Zita internetā bija atradusi un skatījusies draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumus. Nākamajā reizē, kad bija pienācis kritisks brīdis un Zita bija galīgi nomocījusies, viņa atcerējās svētrunās dzirdēto un izlēma doties uz dievkalpojumu, lai izvairītos no kārtējās braukšanas uz slimnīcu. Iekrita tā, ka tieši šajā reizē notika dziedināšanas dievkalpojums. Zita ar pēdējiem spēkiem saņēmās un ar pavadoni aizbrauca uz Rīgu.
Zita saka: „Pirmais iespaids bija fantastisks. Visi bija tik sirsnīgi un mīļi, mani pieņēma un apkampa. Nekur nevienā baznīcā tā neesmu bijusi uzņemta. No šiem cilvēkiem plūda mīlestība un šīs emocijas piepildīja arī mani. Ļoti patika dievkalpojums un es tiešām piedzīvoju Dievu. Mājās braucot, nolēmu, ka katru dienu lūgšu, lasīšu Bībeli, braukšu uz dievkalpojumiem un iešu Bībeles skolā. Es sapratu, ka tās ir lietas, ko Dievs grib, lai es sāku darīt un tad Viņš varēs nākt un atnest man Savu brīvību no šīm mocībām. Tā arī darīju, kā biju apņēmusies un sāku apjaust, ka bailes no manis pamazām atkāpjas.” Brīvību palīdzēja izcīnīt arī brauciens uz trīs dienu lūgšanu nometni – inkaunteru. „Tur es piedzīvoju un saņēmu īstu Dieva mīlestību un galvenais dziedināšanu. Inkauntera beigās jutos jau pavisam labi, jo saasinātais uztraukums bija gandrīz pazudis. Pateicoties Jēzum, esmu brīva no šīm 20 gadu ilgušajām baiļu sajūtām. Tagad varu smieties, priecāties un darīt visu to, par ko iepriekš pat nevarēju sapņot. Cilvēku sabiedrībā varu būt droša un pārliecināta, jo zinu, ka Dievs ir dzīvs. Viņš mani mīl, jo ir darījis brīvu. Dievs mani darījis par uzvarētāju!
Liecību pierakstīja Elīna Ševčuka
